Varbūt vecums nāk ar zināmu daļu piesardzības. Kaut vai atceroties, ka to, ko atļāvos pusaudža gados, tagad, labi zinu, vairs noteikti nedarītu. Piemēram, skrejot vienaudžu barā, vai mazums reižu gadījās nobrāzt rokas, kājas, elkoņus… Un nemaz tā īpaši negribējās nobrāzumus rādīt vecākiem – kas zina, vēl ko aizliegs… Bijām ielāgojuši: ja vasarā pēc šāda negadījuma aizskrējām uz jūru nopeldēties, pušums ātri vien aizvilkās un sadzija. Jūras ūdenī taču esot jods un sāls, kas attīra un dziedē. Jūras peldes radīja īpašu spirgtumu, kaut gan toreiz jau par to tā īsti nemaz nedomājām. Tie bija 50., 60. gadi.
Tagad ir citādi. Jau rakstot šīs rindas, jūtu, ka viens otrs šausminās… Vai mazums esam lasījuši ieteikumu, ka pēc peldēšanas jūrā vajadzētu mazgāties vai ka tajās vai citās vietās jūrā peldēties nedrīkst vispār!?
Vai tiešām tas stāsts ir tik sens un pasaule tik ļoti mainījusies? Vai esam to paspējuši tik ļoti piedraņķēt? Jāatzīst, varbūt arī paši, iespējams, pārāk sterili dzīvojam un esam kļuvuši jūtīgāki un dažādu infekciju uzņēmīgāki… Un – vai nesanāk tāds kā apburtais loks – lietojam ķīmiskus, dezinficējošus šķīdumus, visu rūpīgi tīrām un beržam, dezinficējam, bet notekūdeņi ar ķīmiskajām vielām nonāk ūdenskrātuvēs, upēs, ezeros, jūrā, un aizvien mazāk varam nebaidoties izmantot šos dabas resursus.
Konstatēts, ka 45 000 m² Baltijas jūras jau ir mirusī zona, ko radījuši notekūdeņi, kuģi, kas izlaiž ūdenī savu kanalizāciju, lauksaimniecība un rūpniecība. Satraucošs ir fakts, ka visvairāk zied aļģes Rīgas un Somu jūras līcī, tādējādi palielinot mirušo zonu jūras gultnē. Zvejnieki stāsta, ka ar katru gadu arī zivju lomi paliekot knapāki.
Novērotais un piedzīvotais liek secināt, ka ir pēdējais laiks sākt rūpēties par jūru un vidi, kuras krastā mēs dzīvojam.
