Tuvojas Jāņi, un senas tautas tradīcijas aicina šajā dienā aplīgot tos, kuri ir nevīžīgi, nav izravējuši dārzus, sakopuši un izrotājuši savu māju un pagalmu. Nu safrizēto zālienu ir tik daudz, ka skatiens meklē zāles leknumu, kur skatienam apstāties un papriecāties par ziedošām smilgām un graudzālēm, gribas skatīt margrietiņu un vēl citu puķu pļavas. Diemžēl koptā, garlaicīgā kultūrainavā to neieraudzīt. No safrizētā mauriņa pazuduši krupji, vardes un cita dzīvā radība, jo nav taču neviena zāles kušķa, kur paslēpties no saules svelmes, nemaz nerunājot par cilvēkiem… Un tad nāk otra galējība no zaļo kustības puses – neko nepļaut, neko neravēt, jo, lūk, nu mums būs dabas daudzveidība… Tomēr šaubos, vai reiz izpostīta bezdelīgactiņu vai naktsvijoļu pļava atgriezīsies aizaugušā tīruma stūrī. Šķiet, tomēr vairāk ir jādomā, lai neiznīcinām to, kas mums vēl ir. Ar to arī mūsu lauki atšķiras no Eiropas attīstīto valstu lauksaimniecības, ka mums vēl daža laba dabas bagātība ir saglabājusies. Tāpēc, manuprāt, mums ir jādomā gan par to, kas saglabājams un saudzējams, gan par resursiem, ko tērējam savai labsajūtai, par taupīgāku dzīvesveidu. Mani pārņem izbrīns, redzot, ka pašlaik – trakā karstumā, daudzviet frizē zālienus. Vai tiešām 10 cm paaugusies zālīte jau skaitās nesmukums? Nu nopļautā vietā palicis izdedzis lauks. Varbūt lētāk sakopšana iznāktu, ja vienu pļaušanas reizi izlaistu un pļautu pēc tam, kad ir uzlijis? Arī piesārņojums dabā no degvielas būtu mazāks. Varbūt uz nepļautu vai pavēlu pļautu zāles kumšķi jāpaskatās arī no tā viedokļa, kam šis zāles kumšķis ir viņa vienīgās mājas? Šķiet, tieši tagad vairāk nekā jebkad agrāk ir jāmēģina saskatīt un izvērtēt svarīgāko. Ja to nepratīsim, mūsu perfektais pagalms var palikt bez putniem, mārītēm, kamenēm, ežiem, skudrām un citas dzīvības. Un gribas taču atrast kādu ceļmalu vai laukmalu, kur Līgo dienā no madarām vainagu uzpīt.
Sabiedriskos laukumus nevar nepļaut, jo pļāvējs arī ir cilvēks un grib saņemt algu neatkarīgi no zāles garuma un saules karstuma. Ja pļava dod barību govīm, tad arī to nedrīkst atstāt nepļautu. A privātie mauriņi… nu, ko gan mēs tur varam ietekmēt? Katrs ir saimnieks savā mauriņā.
Ja runājam par algu, tad sabiedriskos laukumus pļauj par nodokļu maksātāju naudu. Kāpēc tā veltīgi jātrē? Pļāvējam jau var algu samaksat, bet degvielu taču var ietaupīt?! Un neiet jau te runa par pļausānu vispār, bet par saprātīgu pļaušanu. Pļaut pašlaik zālienu, ja to nevar laistīt, tas nozīmē, ka būs tuksnesis.