Iztālēm saredzamais zilais ezera spogulis ir pirmais, kas krīt acīs, izkāpjot no auto pie Papes dabas parka aploka vārtiem. Tādu senāk saskatīt nevarēja. Atceros krūmājus, brikšņus, alkšņus, aizlaistus kamolzāles un dadžu laukus.
Raugoties no dažādiem skatpunktiem, Liepājas ezeru var uzskatīt par vienu no neparastākajiem Latvijā. Savienojoties ar vairākām upēm un jūru, tas nodrošina bagātīgus zivju resursus, kas makšķerniekus piesaista cauru gadu. Tāpat ezers ir īpašs ar to, ka tas iekļauts aizsargājamo teritoriju tīklā “Natura 2000”. Liepājas ezerā ligzdo vairāk nekā 100 putnu sugu, kā arī sastopamas ap 40 retu un aizsargājamu augu sugas, taču jau vismaz 20 gadus arvien lielāku satraukumu rada ezera straujā aizaugšana. Ir versijas, kā ar to cīnīties, taču pamatā visi iespējamie paņēmieni atduras pret finansējumu, kura šādam mērķim trūkst.
Liela daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka biotops pats par sevi jau nozīmē aizsargājamu teritoriju, secinājusi Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģionālās administrācijas vadītāja Dace Sāmīte. “Taču tā nav. Man patīk minēt piemēru, ka kapakmens ar ķērpi arī ir biotops – dzīvotne šim konkrētajam ķērpim.” Biotopi pārsvarā lieliski varētu pastāvēt bez cilvēka palīdzības, taču ir jau par vēlu. Esam tiktāl iejaukušies dabas procesos, ka nu pašiem cītīgi jāstrādā, lai dzīvotnes uzturētu.
Kopā ar citiem reģionālajiem laikrakstiem “Kurzemes Vārds”, “Saldus Zeme”, “Kurzemnieks”, “Zemgale”, “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”, “Stars”,
