Latvijas Universitātes vadošā pētniece ELĪNA DĀCE 2019. gadā sadarbībā ar uzņēmumu “Gateway & Partners” izvērtēja taras depozīta sistēmas ieviešanas kopējās izmaksas un ietekmi uz industrijas un sistēmas spēlētājiem, lai izprastu gaidāmās izmaiņas Latvijā. Viņu lūdzām izteikt viedokli par to, ko varam gaidīt no depozīta sistēmas.
Nākamā gada 1. februārī stāsies spēkā depozīta sistēma, kas iedzīvotājiem sagādās zināmas pārmaiņas – pērkot noteiktu veidu bezalkoholiskos un alkoholiskos dzērienus, atsevišķi būs jāmaksā par iepakojumu, taču traukus pēc iztukšošanas varēs nodot otrreizējai pārstrādei un gandrīz vai turpat veikalā atgūt iztērēto.
“Domā zaļi! Mīli dizainu! Atbalsti vietējo!” – balstoties uz šīm trim vērtībām, SIA “Wooly World” Liepājā no bioloģiskiem audumiem sāka ražot rotaļlietas, vēlāk arī apģērbu mazuļiem. Kā norāda uzņēmuma īpašniece Madara More, šodien ražotāji vairs nevar tā vienkārši visiem pateikt, ka ir zaļi domājoši. Tas tiešām ir jāpierāda ar rīcību.
Šķiet, ka pēdējos gados sabiedrībā ir augusi izpratne par to, kāpēc, piemēram, jāšķiro atkritumi vai jāsaudzē dabas resursi. Aprites ekonomikas ieviešanā tieši sabiedrības izglītošanai ir ļoti liela nozīme. Ieguldījumu var dot arī ekoskolas, kas Latvijā šobrīd ir jau 200. Tāpat arvien vairāk ir zaļā dzīvesveida piekritēju, kas labprāt dalās pieredzē ar plašāku sabiedrības loku un stāsta par to, ka mainīt savu attieksmi un rīcību.
No trīsdesmit procentiem dabisko pļavu, kas vēl bija pirms simt gadiem, Latvijā esam nonākuši līdz mazāk kā vienam procentam. Uz izzūdošās vērtības atjaunošanu mudina Latvijas Dabas fonda (LDF) projekts “GrassLIFE”. Aicinājumam iesēt savu pļavas kvadrātmetru atsaukušies tik daudzi iedzīvotāji, ka pļavas puķu sēklu paciņu visiem pat nepietika.
Pilsētas sagūstītam asfalta cilvēkam brīnumaini lieliska varētu būt iespēja pa līčločus izpļautu taciņu doties uz pļavu, kas ir tepat, pilsētas parkā, vai apbūves apņemtā pilskalnā, vai laucītē pie daudzstāvu mājas. Bet tas iespējams vien tad, ja ziedošais zālājs nav pārliekā centībā jau noskūts. Jā, visa zāle pilsētā patiešām nav jānopļauj, saka uzrunātie eksperti. Bet dažviet tas tomēr ir jādara.
Apritējis teju gads, kopš Latvijā senas dabiskas pļavas biotopa saglabāšanai pirmoreiz pielietota inovatīva metode – pārstādīta velēna, lai paglābtu šo vērtīgā biotopa daļu no iznīcināšanas ceļu būves darbos. No Limbažu pagasta “Ērlavām” tā pārvesta uz Virešiem, kur “Ceriņu” saimnieki Gunta un Andris Gavari iesaistījušies Latvijas Dabas fonda (LDF) projektā “GrassLIFE”, atjaunojot savā īpašumā esošās dabiskās pļavas.
Dižkoki ir viena no Latvijas dabas neatņemamām vērtībām, pieminekļiem. Tie ir senatnes liecinieki, kas mēdz būt saistīti arī ar dažādiem vēstures notikumiem. Turklāt jo vecāks top koks, jo lielāka tā loma un vērtība bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Tajos mājvietu rod dažādu retu un aizsargājamu sugu pārstāvji – zīdītāji, putni, kukaiņi, sēnes un citi organismi
Noslēgumam tuvojas apjomīgākais Latvijas dabas vērtību inventarizācijas projekts “Dabas skaitīšana”, ko īsteno Dabas aizsardzības pārvalde. “Lielākā daļa “Dabas skaitīšanā” iegūto datu ir apkopoti. Par iegūtajiem rezultātiem esam sākuši gatavot ziņojumu Ministru kabinetam,” saka projekta vadītāja Irisa Mukāne.
Ja senāk cilvēki dzīvoja saskaņā ar apkārtējo vidi, to rūpīgāk vēroja un daudz vairāk par to zināja, tad nu cilvēce no tās ir pamazām attālinājusies un daudzas zināšanas jāapgūst no jauna. Par to, kā strādā vides izglītības skolotāji, runājāmies ar Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas izglītības centra (DIC) “Ziemeļvidzeme” dabas izglītības speciālisti Intu Somu. Viņa, būdama arī pedagoģe, vada izzinošas nodarbības dažādu paaudžu cilvēkiem un māca, ko varam redzēt dabā, kā pamanīto izmantot savā ikdienā un kādēļ ir svarīgi saudzēt šīs vērtības.
Valsts zinātniskā institūta “BIOR” zivju audzētavas šogad Latvijas upēs un ezeros ielaidīs ap 14 miljoniem dažādu zivju sugu mazuļu un kāpuru. Ilggadēja un viena no ražīgākajām lašu un taimiņu audzētavām ir “Pelči” Kuldīgas novadā.
Jau 2006., 2011. un 2016. gadā bija mēģinājumi tīrīt Ventu, jo cilvēki sāka apzināties, ka upe pamazām, bet neapturami aizaug un, ja kaut kas netiks darīts, viss beigsies bēdīgi. Ir 2021. gads, un diemžēl Ventā nekas kardināli nav mainījies.
