Kad dabas vērtību izzinātāja, vides aktīviste un savas puses patriote Iveta Piese (viņa arī biedrības «Abavas ielejas attīstības centrs» vadītāja) atzinās, ka šajā gadā viņas vadītā brīvprātīgā biedrība nav saņēmusi atbalstu vairākiem Abavas ielejas dabas parka projektam, pat negribējās tam ticēt. Projekti, kas cita starpā paredzēja gan Abavas tīrīšanu, gan dažādu informatīvi-izglītojošu programmu realizēšanu, šķitās gan nepieciešami, gan profesionāli sagatavoti. Ivetai ir liela pieredze, un dabas parks, tā saglabāšana un attīstība ir viņas sirdslieta. Turklāt – parkam šis ir īpašs gads: Čužu purva liegumam ir 90., bet Abavas ielejai kā aizsargājamai teritorijai – 60. jubilejas gads. Tobrīd abas iesmējām par citviet izskanējušo domu – šogad visiem nepieņemtajiem projektiem esot viena galvenā nelaime – tie nav ”piedzīti” Latvijas simtgadei.
Pirmajā brīdī nu nepavisam negribējās šādai nodevu politikai ticēt, taču jo tālāk jeb, pareizāk, jubilejai tuvāk, jo ”piedzīšana” redzamāka. Teju it viss, ko tagad darām, viss, kur ir cerība saņemt publisko finansējumu, ir veltīts valsts simtgadei. Skrienam simtgades kilometrus, joprojām meklējam simts personības, uzskaitām simts ainavas, meklējam simts dižkokus un uzņemam simtgades filmas. Taču, kaut mazliet atgādina dažādas seno laiku kampaņas, kopumā vērtīgām iecerēm, kam varbūt citkārt nebūtu naudas, šī ir laba iespēja realizēties. Tikai – ko darīs, kad kampaņa beigsies jeb simtgade būs nosvinēta? Vai ainavas nekopsim, dižkokus nesargāsim un arī filmas vairs neuzņemsim? Jo nekāda tālejoša plāna šo ”projektu” realizācijā nemaz nav.
Bet nesen uz 100-gades lietām nācās paskatīties pavisam no cita skatu punkta. Pāris producentu, kas realizē dažādus ar kultūru (vai it kā ar kultūru) saistītus projektus, nemaz neslēpa, ka naudu varot dabūt it visam, tikai jāatrod pareizie vārdi tā aprakstā, un viens no kungiem, smīkņājot precizēja: ”Nu, gluži kā kādreiz, kad raksti, ko gribi, – diplomdarbu literatūrkritikā vai pētījumu cūkkopībā, partijas līnija jāzina. Jāzina, kas ievadā jāieraksta obligāti, – ”L. I. Brežņeva «Mazā zeme»” (stagnācijas laika padomju valsts līderis Leonīds Iļjičs Brežņevam bija dažādi talanti un mūža beigām viņu ķēra arī rakstnieka dzirksts. – I.P.) vai ”Pārtikas programma”.” Un šobrīd tieši simtgade esot lielo iespēju atslēgvārds.
Bet vēlmi nostāties aizsardzības vai, pareizāk, aizstāvības pozīcijā izraisīja kāds cits simtgades projekts, kas jau paguvis izskanēt gana plaši. Jau agrā pavasarī visu redakcijas kolektīvu pārsteidza atbruņojoši familiārs vīrietis ”Lūkass, vienkārši Lūkass”, kas bez liekas kautrības un kavēšanās steidza stāstīt, ka realizē ”fantastisku” projektu – ”nebijušu dāvanu jums un visiem Latvijas iedzīvotājiem” – Latvijas simtgadnieku aprakstu sēriju un… arī salidojumu, tāpēc mums visā jāpiedalās, ik projekta solis jāfiksē un jāapraksta. Un, protams, tas viss ir arī jāpublicē, jo ”publicitāte ir katra projekta neatņemama sastāvdaļa”. Pie atskaitēm par izlietoto naudu – daudzreiz pat obligāta. Kad skaidrojām, ka savus ilgdzīvotājus jau pazīstam un pieskatām, ka par viņiem rakstām regulāri, Lūkass izlikās nedzirdam. Tāpat kā mūsu iebildumus par to, ka diezin vai būs labi gados tik cienījamus cilvēkus vasaras karstumā vilkt uz Rundāli, lai nogurdinātu projektā iecerētajā pompozajā filmēšanā…
Bet pagājušās nedēļas nogalē Lūkass mūs pārsteidza nesagatavotus. Tādai neiejūtībai un nekaunībai nesagatavotus. Viņš telefoniski pieteica, ka grandiozais projekts turpinās un nu filmēšana notiks Tukumā, kas mūsu žurnālistiem esot ”nebijusi iespēja”! Kad aizgājām, ieraudzījām – filmēšanas grupa kopā ar Lūkasu kavējās vairāk nekā stundu, no Rīgas pansionāta pēc Lūkasa pieprasījuma uz Tukumu bija atvesta 103-gadīgā Marta Melgalve, lai filmēšanās vajadzībām kopā ar 105 gadiem bagāto tukumnieci Jūliju Zemļicku tiktos ar aktrisi Olgu Dreģi. Katlā dzisa zupa, ko Lūkass bija pieteicis izvārīt visai filmēšanas komandai. Bet Martiņa, stāstot par Rundālē piedzīvoto, nespēja valdīt asaras. Simtgadnieki tai pasākumā bijuši tikai statisti, fona cilvēki, kas jau sākumā nošķirti no saviem pavadoņiem un pie galdiem piesēdināti tikai formas pēc. Dažiem ēdiens atnests, citiem – ne, Martiņa, nostumta maliņā un nedabūjusi ne kumosiņa, noraudājusi to un vēl nākamo dienu…
***
Kā vēlāk uzzinājām, Olga Dreģe neatbrauca, jo nebijis laika – sācies izrādes «Tobāgo» mēģinājums. Tad nu arī filmētāji neesot kavējušies – ātri vien cienījamās kundzes ieceltas mašīnā un aizvestas uz ”prezentāciju” izrādē Kandavā. Kā var redzēt publicitātes foto, nomocījušās, bet izturējušas un pat smaidīgas… Kā citādi, ja piedalās simtgades projektā…
Paldies par pārdomām, Ivonna!
Ziniet, lasot, skudriņas skrēja pa ķermeni…cik tālu esam aizdzīvojušies…
Bet šādas lietas notiek, manuprāt, visās jomās LV…skumji, ka tā, protams!
Tagad mūsu dzīvē ir pārpārēm visādi šovi no sērijas ”Dejo ar zvaigzni”.
Tad nu šoreiz inovatīvs un ,galvenais, nekaunīgs šovu veidotājs uztaisīja šovu ar simtgadniekiem.
Ja tā padomā , tad simtgadnieki ir ļoti labs šovu ”materiāls”, jo savas vecuma nevarības dēļ nesūdzēsies un necels traci.
Kā redzams dažu cinisms ir sasniedzis jaunu fāzi , daži izkrāpj vecu cilvēku mantu , citi taisa šovus….
šis laikam ir vienīgais komentārs, kur es Cukuram-Zuckermanam piekrītu
Ļoti labi un paldies redakcijai ka šos ciniskos faktus ceļ gaismā.Šādu faktu netrūks,jo 60 iedalītie miljoni svētku svinībām par katru cenu ir jāiztērē.
Man prieks, ka beidzot kāds vēl raksta un aizdomājas par LV simtgadi.Kauns par to, ka nabadzīga valsts tērē naudu bezjēdzīgi, kauns par to ka cilvēki šobrīd vispār neaizdomājas par stabilām vērtībām, bet tikai zagt, apkrāpt,piešmaukt. Man jau ir līdz kaklam tā LV simtgade, un tie tautiskie pasākiumi vēl vairāk, bet tas jau arī parāda mūsu īsto seju, kaut pastalās, bet brīvi(nosacīti, klanamies tāpat citiem) un tik diet un dziedāt, jocīgi. Nav nekas pret kultūru, bet kas par daudz tas jau garlaicīgi. Vai tas ir normāli, kad šodien apspriež to vai visi eksāmeni kārtojami latviešu valodā, vai tas ir normāli, ka latviešu jaunieši nevar dabūt darbu, jo nemāk krievu valodu, vai tas,ka lauki un pierobežas paliek tukšas. Hello par kādu Latviju runājam, mīļie beidzat liekuļot un atverat acis.
Bet ko darīt, no ministrijām tik plūst nemitīgi papīru kalni par aicinājumiem, darīt to un to un tas viss veltīts Latvijas simtgadei.Vispār jau paši īzti nezin ko, bet jūs tur pašvaldībās izdomājiet un izdariet. Ir jau sajūta, ka aptrakuši paliek ar šo simtgadi, bet cilvēku paliek arvien mazāk, pensionāri slīgst nabadzībā un par viņiem ne vienam ne silts, ne auksts.
Būtu parūpējušies un izrādījuši interesi par šiem simtgadniekiem ikdienā, nevis šovus rīkojuši.
Arī represētie ir aizmirsti, viņu vidū daudzi ir 100 un 90 gadi veci. Jūrmalā represētajiem katru mēnesi(uzsveru katru mēnesi)maksā 70 EUR.
Mūsu novadniekiem – represētajiem būtu uzdāvinājuši kaut 1 šokolādes tāfelīti svētkos!