Ar citām acīm, citu prātu…

Politiķi melo. Valdība zog. (Vai otrādi…) Noziedznieki grib tikt atpakaļ cietumos. (Ziema taču tuvojas!) Veselības aizsardzības reforma izvēršas vienīgi par bezjēdzīgo nāvju "vīģes lapu". No labklājības – kā "dārga piemiņa"- palikusi vairs tikai ministrija…

Politiķi melo. Valdība zog. (Vai otrādi…) Noziedznieki grib tikt atpakaļ cietumos. (Ziema taču tuvojas!) Veselības aizsardzības reforma izvēršas vienīgi par bezjēdzīgo nāvju "vīģes lapu". No labklājības – kā "dārga piemiņa"- palikusi vairs tikai ministrija…

Sliktā garastāvoklī, drūmā noskaņojumā mēs šādi varētu turpināt vēl un vēl! Un tad tas būtu gluži kā akmens, kas veļas no kalna, izraisot baisu lavīnu ar neprognozējamām sekām. Taču – paldies Dievam! – katrā normālā, gan fiziski, gan garīgi daudzmaz veselā cilvēkā, ikvienā tautā, mīt pašsaglabāšanās instinkts. Dziļi ieprogrammēts "smadzeņu failos", tas kritiskos brīžos kļūst aktīvs! Un tad nav iespējams nesmaidīt, klausoties, kā cilvēkos virmo dzīvesprieks. Protams, ka ne visos. Iespējams, ka šādu cilvēku citos apstākļos būtu vairāk, un tomēr… viņi ir! Viens ar lepnumu paziņo, ka dzīvojot pilsētas skaistākajā vietā, jo pa istabas logu no augšas redzams krāšņais ziedu aplis Kurzemes un Spartaka ielas krustojumā. Otru sajūsmina rudenīgi bagātais Laustiķis, kur savā mazdārziņā (par dakteriem nesūdzoties, zāļu receptes neapspriežot) darbīgi pavadīti trīs gadalaiki – pavasaris, vasara un rudens. Vēl kāds pamanījis, ka šoruden kļavas sārtojas kaut kā īpaši – sākot no pašas galotnītes… Un kur tad nu vēl apbrīnojami saulainā un īsti siltā atvasara, kas, kā smejas zobgaļi, ļaujot ietaupīt uz apkures un zeķubikšu rēķina!
Un mēs vairs nebrīnāmies, dzirdot, ka saimnieces atkal apmainās ar ievārījumu un salātu receptītēm vai paklusām pašas sāk gatavot Ziemsvētku dāvaniņas. Nebrīnāmies, redzot, kā dažviet lielmanīgi iekoptais plašais zāliens pie mājas gluži nemantot atkal pārtapis sakņu un garšaugu dobēs, ka pie jaunceļamajām mājām tiek stādīti ne tikai zemie skujeņi, bet vieta atrodas arī ābelītēm…Tas nozīmē, ka atkal kļūstam saimnieciskāki, praktiskāki, apdomīgāki. Gluži vai citām acīm no jauna mācāmies ielūkoties ne vien savos naudas maciņos, bet arī dabas norisēs, līdzcilvēku sejās, draugu acīs… Veidojas jauna attieksme, jauna vērtību skala, jo izrādās, ka vērtīgākās lietas… nemaz nav lietas!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *