Atgriežoties pie mazā cilvēka lielajiem sapņiem

Kolēģi neļaus samelot – uz Tukuma kultūras nama mazās skatuves jaunatnes teātra «Brīvā versija» izpildījumā izrāde, kas tapusi pēc Nikolaja Gogoļa stāsta «Mētelis» motīviem, jau reiz piedzīvota. Nu – pēc astoņpadsmit gadiem un gandrīz pilnībā jaunā sastāvā – stāsts par tik vispārcilvēcisko vēlmi būt pamanītam un novērtētam, piedzimis atkal.

Pirmizrādi «Savs sapnis» piedzīvoja pagājušajās svētdienā, 3. aprīlī. Tikšanās vieta nemainīga – kultūras nama omulīgā zālīte «Azote», kur skatītāju no aktiera un viņa izdzīvotajām emocijām vairāk šķir gaisma un tumsa, nevis fiziskā telpa. Arī šoreiz, tāpat kā pirms 18 gadiem režisors Ilgonis Škāns Akakija Akakijeviča lomu uzticējis Andrim Jarānam, kurš izteiksmīgi iemieso izrādes galveno sapņotāju – ierēdni, kuram šķiet, ka, mainot vienu vienīgu ārēju apstākli, viņš uzreiz arī savu dzīvi spēs ievirzīt pavisam jaunās sliedēs. Komiski? Jā. Bet noteikti ne smieklīgi, jo tā nolemtība, kur vietu un sasniedzamo griestu augstumu ģimene un sabiedrība nosaka vēl cilvēkbērnam šūpulī esot, maigi izsakoties, ir diezgan nomācoša. Vai tādēļ, ka stāsts, visticamāk, nebūt ne ar laimīgām beigām, – nesapņot? Iespējams, tas ir vienīgais pieņemamais veids, kā indivīdam izdzīvot sabiedrībā, kurā dažbrīd valda vien nosacīti cilvēciskas savstarpējās attiecības un likumi-tikumi, kas ne vienmēr vienlīdz tiek attiecināti uz katru tās locekli.

Citās lomās iejutušies: Kristīne Āboliņa un Sanda Ziediņa-Eka, kuras savstarpēji saspēlējušas jau citā «Brīvā versija» izrādē – «Kalpones». Allaž spilgta sev uzticētajās epizodēs ir Zanda Znotiņa-Kazinovska. Savukārt Viesturs Kazinovskis arvien turpina sev pielaikot ekscentriskas raksturlomas. To, vai un cik šis izrādes izstāstītais stāsts aktuāls vēl šodien, katrs pats var doties lūkot 8. maijā 15.00.

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.