Attēlam ir ilustratīva nozīme

Latvijas televīzija ziņo, ka Tukuma novadā, iespējams, izpostīta aizsargājamu augu atradne

Reaģējot uz Tukuma novada iedzīvotāju un citu dabas draugu sacelto trauksmi sociālajos tīklos, Dabas aizsardzības pārvalde sākusi pārbaudi par īpaši aizsargājamas sugas atradnes iespējamu iznīcināšanu kādā Latvijas Valsts mežu apsaimniekotā teritorijā. Tur kailcirtes rezultātā esot iznīcināts vālīšu staipeknis – īpaši aizsargājams un ārstniecībai noderīgs augs, no kura gatavo medikamentu “Likopodijs”, vēstī Latvijas televīzija.

Astrīda sevi sauc par meža meitu, jo lielu daļu brīvā laika pavada savvaļā, lasot dabas veltes. Viņa labi zina, kas derīgs pārtikai, kas ārstniecībai, kas dekoriem. Tāpat pazīst, kurus vērtīgos augus lasīt nedrīkst, jo tie ir aizsargājami. Tādēļ liels bija sievietes pārsteigums, ieraugot, ka aizsargājamā vālīšu staipekņa atradnes vietā tagad plešas kailcirte. Par to Astrīda cēla trauksmi sociālajos tīklos.

Kā noskaidrojuši žurnālisti – konkrēto meža teritoriju Tukuma novadā patiešām apsaimnieko Latvijas valsts meži, kas 2020. gada nogalē saņēma Valsts meža dienesta atļauju veikt atjaunojošo cirti. Vienkārši sakot – kailcirti. Ne meža dienests, ne Valsts meži neesot zinājuši, ka teritorijā atrodas aizsargājama suga.

VMD Meža resursu pārvaldības departamenta direktora vietnieks Normunds Knēts skaidro: “Mēs neesam saņēmuši ziņas, ka tur būtu kādi aprobežojumi, kas būtu juridiski saistoši. Juridiski saistoši ir tādi, kas noteikti likumdošanā – īpaši aizsargājamās dabas teritorijas vai mikroliegumi. Šajā gadījumā nav ne viens, ne otrs.”

Līdzīgi par situāciju teic LVM Zemgales reģiona meža apsaimniekošanas vadītājs Jānis Zitāns: “Šīs informācijas arī mums nebija. Ir teritorijas blakus tiešā tuvumā, kur ir [aizsargājamas dabas vērtības], tur arī attiecīgi saimnieciskā darbība nav plānota. Bet šajā vietā šādas informācijas nebija.”

 

Plašāk lasāms ŠEIT==========>>>>>>>>>>>>>>>>>>

Komentāri

  1. Staipeknim vajag specifisku mikorizu un apgaismojumu. Ja tur vairs nav koku, tad staipekņa audze nonīks. Risinājums ir atkušņa laikā izrakt staipekņus ar vienu kubikmetru zemes ap tiem, tad atrast līdzīgu mežu ar līdzīgu mitruma un apgaismojuma līmeni, un tad izrakt tur bedri un stādīt staipekņus. Velāk tos jāsalaista ar lietus ūdeni. Ir iespēja, ka kaut kas no pārstādītā izdzīvos un ka pēc 20 gadiem to populācija pieaugs.
    ©Skolnieciņš 1999-bezgalība 🙂

  2. Kādai birokrāta galvai normālā valstī par šito būtu jāripo! Ja visas tās valsts parazītiestādes (Dabas aizsardzības pārvalde, Valsts mežu dienests, Latvijas valsts meži utt.) svā starpā nespēj saskaņot tos nožēlojamos mežu izsaimniekošanas plānus, tad kam vispār tās ir vajadzīgas?! Ja LVM nezina, kas notiek DAP kartēs, tad aiz tā stāv konkrēts birokrātiņš, kurš nav izdarïjis savu darbu, nav nodrošinājis valsts iestāžu informācijas apmaiņu. Un ko man šajā situācijā domāt par to liekēžinstitūciju prasïbām apmaksāt tās viņu bezjēdzīgās izklaides – privāto mežu inventarizācija? Kam un kāpēc to vajag? Ja LVM vai kam nu tur to vajag, tad no nekustamā īpašuma nodokļa par attiecïgo meża zemi lai arī apmaksā! Tāpat neviens to neskatïs, kā tas skaidri redzams kaut vai šajā gadījumā…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *