Rūdolfs Reingolcs: ”Šobrīd esmu šeit, Itālijā, un spēlēju ar visu iespējamo atdevi”

Kaut gan pandēmijas laiks ir uzlicis mums gana lielu papildu slodzi, tai skaitā liekot pastiprināti apgūt jaunās tehnoloģijas, tad arī zināmā mērā ir atvieglojis dzīvi. Piemēram, tagad varam sazināties ar ikvienu, neatkarīgi no atrašanās vietās, tikpat viegli, cik sazvanīties, izmantojot telefonu. Arī mēs izmantojām šo iespēju un attālināti aicinājām uz sarunu tukumnieku Rūdolfu Reingolcu, kurš šobrīd apgūst futbola prasmes Itālijā.

Saruna ar Rūdolfu notika īsi pirms mums Latvijā solīja, ka būšot -20°C, ko arī sagaidījām, bet jaunam futbolistam tajā brīdī ekrānā aiz muguras spīdēja saulīte un termometra stabiņš rādīja +15°C grādus, un, kā viņš pats raksturoja savas izjūtas: “Nevaru sūdzēties – viss ir forši, tuvojas pavasaris!”

Futbolā iesaistījies, drauga aicināts

Rūdolfs futbolu uzsāka spēlēt Tukuma futbola klubā, un viņa uzmanību šim sporta veidam piesaistīja draugs Raivis Bērziņš. Viņš uzaicināja uz treniņu, bet vēlāk futbolu pameta, bet Rūdolfs stāsta: “Aizgāju uz treniņu, iepatikās. Un, kā redzams, vēl joprojām tas ir tā.” Kad ieradās uz pirmo treniņu, puisim bija astoņi gadi, nu kopš tā brīža ir pagājuši 11 gadi, bet interese vien augusi – klāt nākusi pieredze un arī nākotnes perspektīvas.

Pirmais treneris bija Artjoms Grucins, bet Rūdolfam pilnveidoties līdzējuši arī daudzi citi. “Visi treneri kaut ko iedod, labu vai sliktu – tas lielā mērā atkarīgs no paša cilvēka un no tā, kā šis cilvēks tās lietas uztver. Piemēram, pirmais treneris vienmēr teica, ka vajag močīt  līdz galam – atdot sevi spēlei visu, nepadoties, savukārt Kristaps Dišlers teica, ka jāspēlē vienkāršāk… Treneris jau visbiežāk to domāšanu, spēles uztveri iedod. Tā izspiežas atmiņā. Pieņemt to un attīstīt tālāk – tā jau katra paša izvēle… Treneris arī disciplīnu iedeva – gan uz laukuma, gan pēc tam,” stāsta Rūdolfs, bet, uz jautājumu, vai, viņaprāt, treneri kādreiz varētu aizvietot kāda tehniska ierīce, atbildēja: “Domāju, ka treneri nevarēs aizvietot, robots nevarēs izteikt viedokli. Tāpat, kad tiek veikta spēles video uzņemšana un pēc tam analizēta, manuprāt, paši spēlētāji jau nevar analizēt, tas ir, var jau, bet apšaubu, vai tas būtu gana objektīvi.”

Turpināja, jo šķita, ka sanāca

Sarunas laikā nonākam pie secinājuma, ka neviens no Rūdolfa ģimenes nav ar sportu īsti nodarbojies. “Varbūt tētis, varbūt kāds attālāks radinieks, bet īsti neviens tuvāks nav,” tā Rūdolfs. Tad nu vaicājām, kas bija motivācija noturēties, kas bija motivācija futbolu nepamest, jo diemžēl bieži vien jauni sportisti savos padsmit gados, neskatoties uz iespējamo talantu un ieguldīto darbu, sportu pamet. Parasti, – citu interešu dēļ un arī tāpēc, ka ģimenē īsti nav sportisko tradīciju… “Īsti nav vienas tādas atbildes, kāpēc paliku futbolā. Manuprāt, visdrīzāk, tāpēc, ka šķita, man sanāk. Parādījās pirmās izlases. Parādījās arī pirmie talantu šovi, un tas nozīmēja, ka varēju gūt iespēju braukt uz ārzemēm. Patiesībā jau tieši ar Tukuma futbola klubu man arī parādījās pirmās ārzemes, jo bija jau iespēja doties kaut tepat uz kaimiņu zemēm, Baltijas turnīriem.” Pirmā jaunatnes izlase, kurā Rūdolfs iekļuva, bija viņa 14 gados, bet…: “Ieguvu iespēju spēlēt izlasē 14 un 15 gados, pēc tam guvu traumu, un vairs netiku uzaicināts.” Trauma bija nopietna, tā jaunajam sportistam dzīvi nedaudz apstādināja, vispirms bija nepieciešamas veikt operāciju, bet pēc tam doties uz Horvātiju, uz rehabilitāciju. “Pēc atgriešanās no rehabilitācijas bija nepieciešamas veikt intensīvus treniņus, bet es nohalturēju, guvu atkal traumu – daļēji pārrāvu aizmugurējās krusteniskās saites,” skaidro Rūdolfs un piebilst, ka šajā reizē izvēlējies operāciju neveikt. Iemesli bija dažādi, bet galvenā bijusi bi citiem uzklausītā pieredze – ja, spēlējot futbolu, nav jūtama diskomforta, prakse esot tāda, ka 80% izdodas šo traumu var savākt bez operācijas, pietiekot tikai ar fizioterapiju.

Abas traumas tika gūtas futbola laukumā. Pirmā no tām spēles laikā, otrā – treniņos. Nav noslēpums, ka traumas var izbeigt sportista karjeru vēl pirms tā ir sākusies. Tāpēc vienmēr ir jādomā par to, ko darīt un kā tikt galā ar traumu. Jādomā arī par apdrošināšanu. Pirmajā reizē Rūdolfam aģents apmaksāja iespēju rehabilitēties un daļu no operācijas izmaksām sedza Tukuma futbola klubs.

Vairāk lasāms otrdienas, 2. marta, laikrakstā ŠEIT=>

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.