Rojs Suveizda uz viegliem panākumiem necer

Šogad pasākuma Tukuma sporta laureāts nominācijai «Gada jaunais sportists» tika izvirzīts jaunais vieglatlēts – daudzcīņnieks Rojs Suveizda. Kaut gan šoreiz balvu saņēma cits jaunais sportists – futbolists Kristers Penkevics, domājam, ka Rojam ir īpašas iespējas sevi pieradīt, kāpjot ne vienu vien reizi uz pjedestāla, jo šobrīd viņš savu sportisko sasniegumu trasē tikai ir sācis ieskrieties.

Uzaudzis starp trenažieriem un sportistiem
Domājams, ka Roja pievēršanās sporta nodarbībām, ir likumsakarīga, jo teju visa ģimene vienmēr bijusi aktīva un nodarbojusies ar sportu.
“Mans tētis strādāja tepat, Tukumā, trenažieru zālē. Tādēļ bieži sanāca, ka devos līdzi viņam uz darbu un, pat varētu sacīt, ka es tādā – sportiskā – vidē uzaugu. Šķiet, tas ir tikai loģiski, ka sports man sekojis visu turpmāko dzīvi līdz pat šim brīdim un, domāju, ka vēl kādu laiku tam būs liela nozīme manā dzīvē.” Patiesībā ne tikai vide jaunieti ir virzījusi sportā, bet pat, varētu teikt, gēni, jo gan tētis, gan mammas brāļi bijuši aktīvi sportisti – tētis nodarbojies ar bobsleju, onkuļi – ar lodes grūšanu un airēšanu. Visi mācījušies Murjāņu sporta internātskolā.

Vieglatlētika – kā trešā izvēle
Sākotnēji jaunais sportists nav savu izvēli izdarījis par labu vieglatlētikai, bet futbolam, kuru spēlējis septiņus gadus.
Kā atzīst pats Rojs, viņš bērnībā bijis īsts bosiks, tāpēc bieži nācies mainīt skolas, jo mācības ne vienmēr bijušas pirmajā vietā. Un, iespējams, ka galvenais iemesls visām šāda veida nebūšanām bieži vien bijusi pārāk lielā enerģija. Un tā nu bijis jāmeklē, kur to iespējams labāk novadīt. “Jau pirmsskolas vecumā sāku apmeklēt futbola nodarbības, bet tad pienācis tāds neliels lūzuma punkts. Apnika man futbols. Gribējās kaut ko pamainīt. Tad sekoja bokss… Bet tur gan tikai pāris mēnešus gāju…”

Lielākā motivācija – sajūta, ka esi soli iepakaļ
Bieži dzirdēts, ka ar vieglatlētiku jau sāk nodarboties no bērna kājas, it īpaši, ja tas ir jaunais sportists, kurš jau sevi ir pierādījis, bet Rojs vieglatlētikai pievērsās tikai 16 gadu vecumā, kad, izturot iestājeksāmenus, sāka mācīties Murjāņos. Jaunais sportists stāsta: “Murjāņos es nonācu, pateicoties mammai. Viņa manī saskatīja potenciālu un tieši to, ka es varētu nodarboties ar vieglatlētiku. Es pats vēl nezināju, ko vēlos darīt, bet man patika šī doma, tāpēc pieteicos Murjāņos. Nokārtoju eksāmenus un sāku vidusskolu tur. Normatīvi bija jāizpilda 60 m sprintā, lodes grūšana no vietas, no vietas lēkšanā un no vietas trīssoļlēkšanā.” Iepriekšējās pieredzes vieglatlētikā Rojam nebija nekādas, tik vien, cik kādu reizi devies kopā ar skolas biedriem uz kādām novada sacensībām. Un arī sarunas laikā jaunais sportists vairākas reizes piemin, ka pirmais gads Murjāņos bija pats trakākais, tās viņam bijušas kā īstas uguns kristības, jo tad apzinājās, ka teorētiski ir soli iepakaļ visiem pārējiem, kas vieglatlētikā jau bija trenējušies iepriekš. “Es trenējos kopā ar daudz pieredzējušākiem sportistiem. Man bija jātur līdzi, es nevarēju padoties. Bija sevi jāpierāda, ka esmu spēcīgs, lai es tiktu respektēts, lai varētu kaut ko sasniegt.” Treniņi tika aizvadīti kopā ar puišiem, kuri jau bija startējuši Eiropas līmenī un arī tādiem, kuri jau bija valsts izlases dalībnieki. “Tā bija liela motivācija. Sākumā tas motivēja morāli, bet tad jau tas aizgāja uz fizisko. Zināju un labi redzēju, kur man jābūt un kas man jādara. Gāju uz mērķi un turpinu to darīt.”

Individuālajā sportā nevari cerēt uz nomaiņu
Rojs atzīst, ka kaut gan jūt, ka ir ticis uz augšu, jūt un zina, ka ir ticis priekšā sportistiem, uz kuriem pirms tam nolūkojās ar apbrīnu, tāpat viņš apzinās, ka pamatu tomēr iztrūkst un ka vēl ir jāiegulda daudz darba, lai starti būtu augstākajā līmenī.
“Esmu ieguldījis ļoti smagu darbu, lai būtu tur, kur esmu. Treniņos sevi esmu izlicis uz visu maksimumu, bet vienmēr tos esmu baudījis, neatkarīgi no tā, vai treniņš ir bijis labs vai slikts, bet vienmēr cenšos no treniņiem iegūt maksimumu. Un tā arī ir vislielākā atšķirība no futbola – vieglatlētikā tev skaidri jāapzinās: tev nav, uz ko paļauties, tevi neviens kā futbolā nenomainīs! Viss ir uz paša pleciem. Pašam viss jāanalizē, pašam viss jāizdara.”
Tad nu vaicājām Rojam, cik tad liela nozīmē sportā ir galvai jeb domāšanai – analīzei, secinājumiem? Puisis skaidroja: “Dažreiz šķiet, ka ar galvu ir jāstrādā vairāk. Sportā bieži var satraumēties, un dažreiz pat liekas, ka viss, ir beigas, bet patiesībā ir jāsaņemas, jāievelk elpa, jāapārstē trauma un jādodas tālāk. Un jāapzinās, ka tajā brīdi tu kļūsti spēcīgāks. Tas ir viens brīdis, kur ļoti jāstrādā ar galvu. Otrs ir brīdis, kad, iespējams, tika labi, cik gribēji vai cik citi no tevis gaidīja, nenostartē. Tad ir jāsavācas un jāgūst maksimāli labākā pozitīvā enerģija no paša procesa, nevis jāpadodas vai jādusmojas. Jāsaprot savas kļūdas, jāsaprot, ko varēji izdarīt nepareizi, tad viss jāuzlabo un jākāpj atkal uz starta līnijas.” Vaicājam vai bieži sanāk satraumēties, jo tiek uzskatīts, ka vieglatlētika ir viena no vismazāk traumējošiem sporta veidiem. “Daru visu, lai nesatraumētos. Traumas var mainīt karjeru, bet uz tām nevajag koncentrēties. Vajag visu darīt tā, lai sevi pēc iespējas vairāk saudzētu. Tāpēc ir svarīgi iesildīties un atsildīties. Šīs divas lietas pat varētu uzskatīt par treniņa galvenajām daļām. Bet ar traumām ir jārēķinās, it īpaši tad, ja esi daudzcīņnieks. Pēc treniņiem arī kaut kam ir jāsāp; ja nesāp, iespējams, ka tu kaut ko esi nosačkojis. (Smejas) Visi ar daudzcīņu nevar nodarboties. Tas nav viegli.”
Daudzcīņas sacensības norisinās divas dienas. Pirmajā dienā pieci sporta veidi – 100 m sprints, tāllēkšana, lodes grūšana, augstlēkšana un 400 m sprints; otrajā dienā atlikušie pieci – 110 m barjerskrējiens, diska mešana, kārts lēkšana, šķēpmešana un, kā izteicās Rojs, saldais ēdiens – 1500 m skrējiens.
Jaunais sportists uzskata, ka viņš vislabāk sevi spēj pierādīt lodes grūšanā, diska mešanā un tāllēkšanā, nedaudz ”apstrādājot tehniku”, arī 110 m barjerskrējienā. Kā pats stāstīja, savulaik futbols esot apnicis, tad nu Rojam vaicājām, vai daudzcīņa neapniks. “Daudzcīņa nevar apnikt. Katrs treniņš ir savādāks. Katru reizi mēs darām kaut ko citu. Mēs esam daudzpusīgi – skrienam, lecam – mēs visu darām.”

 

Vairāk lasāms otrdienas, 23. februāra, laikrakstā ŠEIT

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.