Attēlam ir ilustratīva nozīme

Sportot ir vērts!

Kā nereti, rakstot šīs slejas, ir gadījies, arī šoreiz savos netikumos atzīšos uzreiz – lai arī mans tētis, var teikt, bija profesionāls sportists un arī pati savulaik ar dažiem sporta veidiem draudzējos pat visai cieši, – nekāda fanotāja un aktīva sporta atbalstītāja neesmu. Un tam droši vien ir vairāk iemesli, tai skaitā, iespējams, arī kaut kādas bērnības traumas, – tas jāatzīst, vecāku aizraušanās un līdzdalība visvisādos dažāda ranga mačos bērnam lielākoties nozīmēja stundām ilgu nīkšanu un bezgalīgu… garlaicību…

Taču ir bijuši un ir īpaši brīži sportā, kuru dēļ arī šodien vai sirds stājas un arī asaras novaldīt grūti. Protams, tas bija gan tad, kad Māris Štrombergs kļuva par pirmo olimpisko čempionu BMXā, gan tad, kad Aļona Ostapenko uzvarēja Francijas atklātajā čempionātā… Un arī jau vēl agrāk – kad mūs hokejisti uzvarēja Krievijas izlasi, un šogad, kad ieguva bronzu Pasaules čempionātā. Bet ir šo vidū divi panākumu ar, manuprāt, sevišķu pievienoto vērtību, un abi saistīti ar basketbolu un tajā gūtajiem panākumiem. Bet – ne tikai…

Manuprāt, gan 3X3 basketbola komandas olimpiskā uzvara (atkal jau pirmo reiz olimpisko spēļu vēsturē!) un izlases puišu starts tikko notikušajā pasaules čempionātā visādā ziņā ir kā sporta, jo īpaši komandu sporta Augstā dziesma. Un tas nozīme, ka līdztekus dažādajām fiziskās varēšanas izpausmēm, bija iespējams redzēt, cik daudz spēj paveikt aizrautība, pašcieņa un tai līdzi nākošā uzticēšanās sev, saviem un arī komandas biedru spēkiem! Domāju, ka tieši šo īpašību kopumā radītā spožas spēles brīvība (ne tikai gala rezultāts) arī ļauj šobrīd mūsu basketbolistus lolot un sumināt, neatkarīgi no tā, ir vai nav gūtas kāda tur kaluma medaļas. Un kur tad vēl jaunu skanējumu ieguvušais sauklis ”Mūsu zeme – Latvija”!?

Tāpat domāju, ka lielā mērā par šo panākumu un jo īpaši – tieši par komandas un arī jau nācijas pašapziņas stiprināšanu mēs varam pateikties… itālim – no nelielas Itālijas pilsētiņas nākušajam iedvesmojošajam trenerim Lukam Banki. Jo, kā tagad varam uzzināt arī no dažādiem avotiem, viņš spējis izdarīt tieši to, ko gribētos un varētu sagaidīt no ikviena īsta trenera (arī audzinātāja, skolotāja) – viņš spējis saskatīt katrā komandas dalībniekā labāko un ļāvis to arī vislabākajā veidā likt lietā. Pierādījumam, ka tas tā, arī šajā ziņā varu atsaukties uz savu vidusmēra pilsoņa-parastā pieredzi – tiešām atšķirībā no daudzām citām komandām un to startiem, kad tiek pamanīts labi ja viens, nu varbūt divi līderi, šoreiz tik mazliet jāiespringst un varēšu nosaukt teju katra spēlētāja kādu īpašo metienu, piespēli, cīņu zem groza…

Bet tā tas tiešām negadās bieži. Un te nu atkal jāatgriežas pie sākumā minētā – ka ir iemesli (un ne tikai bērnībā gūtie), kuru dēļ man par sportu nav bijušas tās labākās domas. Iespējams, lielā mērā tie visi, domājams, nākuši no padomju jeb totalitāras valdīšanas laikiem, kad tādās valstīs kā PSRS, arī VDR, ĶTR un tamlīdzīgajās sportā uzvaras bija obligātas un gūstamas par katru cenu. Attiecīgi pat bērnu sportā svarīgākā bija selektīvās atlases un totālas dresūras skola, ne vispusīga un līdzsvarot bērna attīstība un kustību prieks. Jautājums, kas arī šobrīd nomoka prātu un ir parādījies arī žurnālistu darba redzeslokā: vai šajā ziņā beidzot esam mainījušies? Atceroties neseno LTV sporta žurnālistu pētījumu, skandālus futbola vidē, ar nožēlu jāsaka, ka daudzos gadījumos nē. Un ir jau arī atmiņā daži piemēri no pašu mājām. Par to, kā klubs, kas lepojas ar plašāko dalībnieku skaitu, izdzen bērnus un pavisam jaunus, nenobriedušus pusaudžus ikdienas treniņos un nemitīgās sacensībās, bet smagas traumas – tās paliek pašu un vecāku ziņā. Ir arī stāsts par sporta stundām, kurās klases tizleņi ar florbola vārtiem tiek iespiesti un stundu notup zāles stūrī, kamēr kārtīgi džeki močī tautas bumbu. Ir atzīšanās, ka foršākais ir treniņš, kad puse no 13-gadnieku komandas bezspēkā… vemj. Un ir, kā izrādās, arī vispārējas attīstības sporta treniņi, kuros neperspektīvos 7-gadīgos bērnus labprāt neuzņem…

Taču ļoti ceru, ka šie šodien ir tikai ļauni izņēmumi, jo redzu, cik daudz jaunu un arī ne tik jaunu aizrautīgu treneru, skolotāju, arī brīvprātīgo strādā ar bērniem un jauniešiem, cik ļoti atbalsta viņus, uzmundrina, aicinot kļūt drošākiem, stiprākiem, neatlaidīgākiem un, kas svarīgākais, – mudinot noticēt pašiem sev un… gūt baudu no kustību prieka. Lūk, šo iemeslu dēļ sportot tiešām ir vērts!

 

 

Komentāri

  1. Diemžēl manos skolas un studiju gados nebija Latvijas izlase, bija tikai nīstā pēseresē izlase.
    Bet tas netraucēja līdzi just jebkurai komandai, kura spēlēja pret pēseresē komandu, pat Zimbabvi varēja atbalstīt, ja tie spēlēja pret krieviem.
    Kā vēl šodien atceros to lielo prieku, kad Čehoslovākijas izlase iedeva iekšā krieviem un ozerovs bezspēkā bļaurēja.
    Institūta kojās varēja saprast, kur dzīvo latvieši un kur krievi, jo latvieši vienmēr bija pret krievu komandu, pat ja tur spēlēja Helmūts Balderis.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *