Attēlam ir ilustratīva nozīme

Pieklājīgi, korekti? Par savu gļēvumu kauns!

Kad rakstu šo sleju, ziņu lentas vēstī par līķu kaudzēm, kas daudzviet pūst uz ielām Mariupolē. No Zaporižjes un Hersonas apgabaliem pienāk ziņas par Krievijas okupantu zvērībām, masveida izvarošanām, bērnu un vecu cilvēku slepkavošanu. Luhanskas apgabala Belohorlivkā zem ciemata vienīgās skolas drupām aprakti 70 tur no raķešu un aviācijas bumbu triecieniem patvērumu tā arī neguvušie cilvēki. Tam pretī kā izsmiekls no Aizspogulijas lielšovinista-fašista Putina žēlabas Maskavas Sarkanajā laukumā. Izrādās, NATO un Rietumi (vārds ”ukraiņi” un ”Ukraina” no jukušā cara leksikas ir pazudis) atteikušies no ”Krievija aicinājuma uz godīgu dialogu, saprātīgu kompromisa risinājumu, ņemot vērā vienam otra intereses.” Izrādās, Putins redzējis, ka ”atklāti notika gatavošanās kārtējai soda operācijai Donbasā, iebrukumam mūsu vēsturiskajās zemēs, tai skaitā Krimā. Kijivā paziņoja par iespējamo kodolieroču iegūšanu…” Tā teikt, ”krievu pasaulei” nebija variantu – jāsit tie kaimiņi nost! Un, kā redzams, lielā un daudzu kaimiņu politkorektuma izlaistā krievu tauta sava vadoņa suņa murgus saprot skaidri un izpilda tieši…

Bet pa to laiku Latvijā… pie ”Uzvaras pieminekļa” visas dienas garumā pulcējas cilvēku simti. Viņi brīdi pa brīdim uzsākuši mierīgas diskusijas ar ciešā lokā pieminekli ieskāvušajiem kārtības sargiem, raksta portāls «Delfi» un arī citi mediji. Faktiski, kā var noprast, bijuši tikai divi incidenti. Pirmajā no tiem policisti lūguši no pieminekļa apkārtnes aiziet vīru, kam mugurā bijis krekliņš ar Ukrainas kara šausmām, sak, nav ko ”citādi domājošo tautu kacināt”. Uz to gan ātri noreaģējusi iekšlietu ministre Golubeva, uzverot, ka policisti ir pārcentušies, jo šī ir Ukrainas kara upuru piemiņas diena, ko arī aicinājuši atcerēties latviski runājošais vīrietis. Toties nekas netiek ziņots par to, vai un kā kārtības sargi reaģēja, redzot, ka desmitiem krieviski runājošo ”karā kritušo pieminētāji”, izkliedzot lamas un rupjības, vērsās pret tiem diviem vīriem, kas klusējot stāvēja pie pieminekļa, rokās turot Ukrainas karogus…

Grūti neraudāt un kauns… Gandrīz tikpat svelošs, kā nesen nācās piedzīvot kādā labi iecerētā, sirsnīgu un ļoti cienījamu ļaužu ukraiņu bēgļu atbalstam saorganizētā pasākumā. Kā darvas karote vai pat kas ļaunāks bija pasākuma noslēdzošā un acīmredzot kā iedvesmojošākā paredzētā runa. Bet… It kā ļoti cienījams vīrs krievu valodā (lai taču tie ukraiņi saprot!), kā pašam laikam šķita, tēvišķi sāka pamācīt uz pasākumu uzaicinātos bēgļus. Vispirms klāstīja, ka mēs – latvieši – faktiski esam ļoti nabagi un ka tāpēc šeit atbraukušajiem jābūt īpaši vēl un vēlreiz mums pateicīgiem par katru, pat varbūt nevajadzīgu nieku, ko, tā  teikt, no sava mazumiņa dāvājam… Bet kronis visam bija kunga pamācība un atgādinājums, ka viņiem, tas ir, ukraiņu bēgļiem, ir jāapzinās un jāsaprot, ka mums katram ir atšķirīga kultūra, mums latviešiem – īpaši augsta, bet ”jums… sava kultūra”… No viņa mutes faktiski izskanēja viss tas apvainojumu un pārmetumu klāsts, ko šobrīd ukraiņu bēgļu nomelnošanai izmanto Krievijas propagandisti un viņu troļļu fabrikas… Nu, jā, varbūt tas atšķirīgais bija stāsts par latviešiem-nabagiem. Un, iespējams, tas tik ļoti sāpēja audzināšanas dēļ – mūsu dzimtā naudas un materiālo vērtību trūkums nekad nav uzskatīts par nabadzības mēru. Iespējams, tas tāpēc, ka neesam aizmirsuši mana vecvectēva, latviešu streļķa Augusta Bumbura ne reizi vien teikto un atkārtoto: ”Tu i vesels? Tev i rok`s, kāj`s un galv` uz pleciem? Tu nav nabags! Neviens, kas i dzīvs un vesels, nav nabags!”

Vai tiešām, salīdzinoties ar ukraiņiem un apzinoties, ka viņi tur, Ukrainā, Luhanskā, Mariupolē, Popasnajā un Harkovā, Izjumā un Slavjanskā, daudzviet citur šobrīd ir mūsu miera dzīvā robeža, ka viņi cīnās par mums un mūsu vietā, varam atļauties žēloties, jo ”mums jau pašiem vēl daudz kā trūkst”?!

Bet vislielākais kauns man ir… pašai par sevi, jo, dzirdot tik ļaunus un aizskarošus, ukraiņus aizvainojošus vārdus, paliku sēžot un klusējot… Politkorekti, pieklājīgi un… gļēvi…

Nu, gluži tāpat kā tie policisti, kas nedarīja neko, lai pārtrauktu agresīvo  huligānu noziedzīgo rīcību, kas droši un netraucēti varēja publiski izteikt draudus un rupjības tiem pāris drosmīgajiem, kas atcerējās, ka mēs vairs (beidzot!) nesvinam Latvijas okupācijas dienu, bet, kā to paredz likums, pieminam Ukrainas karā kritušos…

Slava varoņiem! Ukrainai slava!

Komentāri

  1. Tolerances līmenis pret tiem tur (nav pa rokai sulīga vārda, kā tos izdzimteņus nodēvēt) sabiedrībā joprojām ir ļoti augsts. Vai tiešām tas mums ir gēnos un to nevar nekādi mainīt? Paldies par šo rakstu! Es sevi pazīstu un zinu, ka arī sēdētu, klusētu un iekšēji vārītos, pēc tam mājās droši vien uzsprāgtu, bet par savu sēdēšanu un klusu ciešanu pārdzīvotu. Šķiet, mums pietrūkst spēja ātri un drosmīgi reaģēt, kā arī nedrošība par to, ka citi nepievienosies.

  2. Paldies, Ivonnai par saturīgo un kritisko rakstu.
    Būtu labi publicēt tā runas vīra portretu, uzvārdu un darba vietu.
    Varbūt tad atrastos drosminieki, kuri iezīmētu šī kunga koordinātes……
    Kā saka- lai tauta zina savus “varoņus”, kremļina vaukšķus!!!
    Tukumnieki jau pierādīja, ka starp viņiem ir arī apņēmīgi un radoši cilvēki.
    Par to liecina Ukrainas karoga krāsās iezīmētais piemineklis Māla kalnā.
    Kuru var traktēt, kā Tukuma Mātes ar visiem dažādu paaudžu dēliem ir par Ukrainu, pret putinu.

  3. Kāds gudrs cilvēks teica, ka latviešiem beidzot ir jāsaprot,ka mums nav jānostājas kādas svešvaras pusē. Mums ir sava valsts un tā vienīgā ir jāaizstāv. Laikam tiem policijas priekšniekiem vēl tas klanīšanās instinkts ir palicis….

  4. Te nu der aizdomāties. Par ļoti daudz ko. Bet viens, par ko domāt, ir tas, ka pa šiem 30 neatkarības gadiem un pirms šī vājprātīgā FAŠISTIKĀ kara Ukrainā mēs neesam varējuši sakārtot paši savu sabiedrību Latvijā. Esam bijuši – KĀDI? – slinki? kautrīgi? nekonsekventi? paši nespējīgi formulēt un izskaidrot sabiedrībā esošo (ne)saprašanās problēmu? Visu vieglprātīgi esam atstājuši valdības un parlamenta ziņā. Bet tur visu laiku vairāk ir domāts par ELEKTORĀTIEM – par to, kas viņus ievēlēs. Sabiedrības saliedēšana nekalpotu skaidrībai, kas par ko balsos, kad pienāks vēlēšanas. Tie, kuri grib, lai viņus ievēl, organizē katrs SAVU elektorātu. Un tas visu laiku ir nozīmējis nevis sabiedrības saliedēšanu, bet – tieši otrādi – sarīdīšanu gan uz nacionālajām, gan uzskatu atšķirībām. Ja sabiedrība būtu vienota, tad katra konkrēta partija ne par ko nevarētu būt pārliecināta, un viņu tikšana deputātos būtu neprognozējama. Un mēs visus šos gadu esam tikai noskatījušies, ka tā notiek, jo pašas vēlēšanas arī jau tikai aprunājam, bet nopietni tajās nepiedalāmies. Tagad šī “ievēlēšanas politika” ir pārvērtusies par kara šausmām un bailēm par to, kas var notikt! Un tagad mums jābaidās arī no pašu sabiedrības ar attiecīgo sarīdījumu… Un NA, kas taču pēc definīcijas ir Latvijas patrioti, pirmām kārtām neko nav darījuši sakarīgai sabiedrības politaudzināšanai, drīzāk tikai provocējusi uz asumiem! Par krievu partiju nemaz nav ko runāt! Tie ir īstie Kremļa rupori. Bet kaut vai tiki šie divi spēki – NA un Krievu partija – katru nedēļu varēja rīkot kaut vai tikai sarunu cīņas visos mēdijos, kādiem vien seko Latvijas iedzīvotāji! Un tas visu laiku varēja notikt konsekventi 2 valodās, lai visi tagadējie puķinisti arī būtu sapratuši! Hā! Bet Latgalē pa šiem gadiem vispār nav ieviesti kvalitatīvi Latvijas TV sakari! Ko tagad brīnīties? Un mūsu ievēlētie deputāti tagad mums atgādinātu, ka paši vien viņus esam ievēlējuši, ka katra valsts ir pelnījusi tādu valdību, kādu ir pelnījusi. Un aplis noslēdzas. Visi sēžam vienā laivā un lamājamies, un grūstāmies savā starpā… Ja sēdētu mierīgi un draudzīgi, tā laiva neapgāztos, bet tagad… neko nevar zināt… un tagad jau par vēlu skaidroties… Kaut gan… kamēr vēl peldam, vēl varam sarunāties… Bet nu jau kaislības sit tik augstus viļņus, ka ausis nedzird, nu jau nākas kulakus pavicināt. Un tas arī pagaidām ir nieks, salīdzinot ar slepkavošanu. Kā var nesaprast, ka karš ir slepkavošana, ka tad, kad karo, tad slepkavo… Kā var GRIBĒT karot? Tie gribētāji tad arī ir tādi paši slepkavas, tikai neslepkavo ar savām, bet citu rokām. Arī tos, kas aizstāvas, slepkavas-uzbrucēji pataisa par slepkavām, kaut arī par cienījamiem… Karš ir perversija. Tā ir gigantiska slepkavošana un iznīcināšana. Uzvarētāju kā tādu nav. Visi ir tikai zaudētāji. Un arī tāpēc tas stabs Rīgā ir jālikvidē. Skulptūras varētu pārvietot uz kādiem no kritušo karavīru kapiem. Bet pārējo, kā Māris Gailis izteicās, lai armijnieki uzsper gaisā bez “iepirkumu” konkursiem. Ja Krievijas rašisti/fašisti/putinisti/putleristi var iznīcināt pilsētas, tad citiem viena staba uzspridzināšanu viņi nevar liegt. To viņiem vajadzētu “ierīvēt nāsīs”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.