Attēlam ir ilustratīva nozīem

Pašu pelnīts pēriens

Pašlaik dzīvojam tādā dīvainā laikā: daļa sabiedrības neuzticas ārstiem. Lielai daļai valsts iedzīvotāju nākas sadzīvot ar hroniskām kaitēm, jo valsts apmaksā tikai daļu no cilvēkam nepieciešamajiem medicīnas pakalpojumiem, turklāt arī ne vienmēr tos efektīvākos pakalpojumus, taču mūsu maciņi diemžēl arī to nevar pavilkt… Tāpēc daudz ko noraksta uz cilvēka vecumu: sak, ko darīt, tie gadi, tie gadi… Un daļēja taisnība jau tur arī ir.  Bet tā vēl tikai pusbēda, jo mēs visi zinām, ka mēnešiem un pat ilgāk nākas gaidīt rindās uz izmeklējumiem gan jauniem, gan veciem cilvēkiem. Ir bijuši gadījumi, ka cilvēks šo rindu nemaz nesagaida… Vai par to vainosim ģimenes ārstus, kuru iespēja tik vien kā ir uzrakstīt nosūtījumu? Un ko tad šajā gadījumā vainot? No sava pieredzes varu teikt tikai tos labākos vārdus par reģistratūru darbiniekiem, kuri regulē rindu, kuri dažas dienas pirms izmeklējuma piezvana un pārjautā, vai patiesi ieradīsimies uz attiecīgajiem izmeklējumiem, jo, kā zināms, arī mūsu apziņas līmenis ne vienmēr ir atbilstošs: uz izmeklējumiem pierakstāmies, bet neierodamies un par to arī nepaziņojam. Tajā pašā laikā daudzi citi gaida garā rindā… Sarežģījumi rodas tiem, kam ir jāiet darbā – nākas ņemt darba nespējas lapu arī par laiku, kad mēnešiem jāgaida izmeklējumi un nekāda ārstēšanās faktiski nenotiek. Tas varētu būt arī viens no skaidrojumiem, kāpēc mums tik daudz slimības lapu…  Šis regulējums gan ir politiķu atbildība. Tāpēc nudien pārsteidzošs ir politiķa Jāņa Dombravas (Visu Latvijai-Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK) publiskais izteikums: ”Ir tādi ģimenes ārsti, kas apzināti aizsūta nāvē savus pacientus…”  Latvijas lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska pieprasa politiķiem publisku atvainošanos vai arī aicina norādīt konkrētu gadījumu un to arī izmeklēt. Mani pārsteidz, ka politiķis, kuram būtu jārūpējas par situācijas stabilizēšanu pandēmijas laikā, kad daudzi dažādu aizspriedumu dēļ atsakās vakcinēties un pat uzbrukt mediķiem, var atļauties šādus vieglprātīgus publiskus izteikumus!? Šobrīd tieši ģimenes ārsts ir arī vismazāk pasargātais, jo pie viņa var atnāk uz pieņemšanu kovidslimnieks, pats nezinādams, ka ir infekcijas pārnēsātājs. Ne vienmēr noteiktie algoritmi šai jomā nostrādā. Var vēl saprast, ka situāciju valstī negodīgi izmanto politikā caurkritušie, rīkojot dažādas akcijas, lai iegūtu lētu politisko kapitālu. Pa to laiku Latvijā situācija diemžēl samilzt, inficēšanas gadījumu skaits strauji aug un Latvijas Ārstu biedrība un Latvijas Jauno ārstu asociācija norāda, ka medicīnas darbinieki strādā ar milzīgu pārslodzi, tāpēc pieprasa valdību ieviest stingrākus drošības pasākumus. Viņi arī norāda, ka lēmums par obligāto vakcināciju ir novēlots… Protams, daudzi būs neapmierināti, būs atkal neērtības, bet jāteic, ka politiķu un šoreiz arī pašu neizlēmības dēļ šādu pērienu esam nopelnījuši. Medicīnas darbiniekus nevainosim, bet gan būsim pateicīgi par sniegto palīdzību!

Komentāri

  1. Jā, aizdomājos līdz absurdam. Gandrīz vai par jebkuru tēmu cilvēki sadalās divās (tas tā – lielos vilcienos) pretēji domājošās grupās. Un, cik dīvaini! – katrai šai grupai ir sava saprašana par demokrātiju, cilvēktiesībām, objektivitāti utt. Ir divas vai vairākas un dažādas cilvēktiesības un demokrātijas? Vai runā par vakcīnām, vai par Brektes murāli, vai… visos gadījumos vienā no grupām sākas pilnīgi haotiska, pārgudra spriedelēšana. Un tajā grupā parasti arī nav pietiekami izsvērtu, pārdomātu un precizētu argumentu… Un vēl nereti prātoju arī par teicieniem, kas sākas ar vārdu PĀRĀK: ja ir PĀRĀK labi, PĀRĀK pareizi, PĀRĀK… tad šis vārdinš PĀRĀK norāda, ka vairs NAV labi, jo LABI ir LABI, bet PĀRĀK labi jau faktiski nozīmē, ka jau ir slikti… labums pārkāpis robežu un iegājis sliktumā…

  2. Ja esam PĀRĀK toleranti, tad, piemēram, kāds pārmērīgi tolerants skaidrojums vai aizrādījums ir kā viegls mājiens, kā vārdi, kuros pat neieklausās. Un skaidrojošā puse neko nav sasniegusi, neko nav ieskaidrojusi, neko nav iemācījusi. Tātad – slikti!
    PĀRĀK liela brīvība… Jā, brīvību vajag, bet, ja tā pāriet pārākajā pakāpē, tad tie, kam nav sava iekšējā cenzora, nav pieklājības un mēra sajūtas, savu brīvību izrāda neadekvātā, nepieņemamā veidā. Ja vārda brīvība, tad brīvību pārprotošu ļaužu prātā tas nozīmē atļauties agresīvi, neķītri un neargumentēti lamāties, apvainot citus cilvēkus. Ja iet runa par uzvedības brīvību, tad, apkopojot ar pārmērīgu vārda brīvības izmantošanu, demonstrācijas beidzas ar demolēšanu, skolnieks nav savaldāms attiecībā pret saviem skolas biedriem un skolotājiem (un tad iztirzājam jauno terminu MOBINGS)… Piemērus varētu turpināt. Bet labāk būtu nevis piemērus kolekcionēt, bet aizdomāties, kā mēs katrs pats iekļaujamies šajā piemēru pilnajā dzīvē… Pašlaik aktuāla ir kovida tēma un ar šo sērgu saistītie draudi atkal sašaurināt savu brīvību… Vai tiešām tā grupa, kura grib domāt, ka viņus noindēs, nevarētu būt objektīvāka pret sevi un aizdomāties līdz tam, ka tieši viņu aizspriedumu dēļ esam dabūjuši “pašu pelnītu pērienu”? Nu labi, varētu padraudēt ar pirkstu arī vakcinētajiem un lieku reizi atgādināt, lai ir disciplinēti un lieki nelien cits citam virsū…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.