Zvaigznes bij lēmušas šonedēļ pabūt Latgalē – tostarp Aglonā –, un jāsaka – rudens puslīdz bija attīrījis visu lieko. Tukša tā Latgalīte ar kūlas bārzdu laukiem, bērzu zeltu un noklusušo Aglonu. Tas ir jāpiedzīvo, kā brālis Bernards (mūsu ekskursantu grupas sievišķās daļasprāt – pazaudēts genofonds) stāsta par kardināliem, svētajiem un aicinājumu – grūtāko cīņu, kas jāizcīna ar sevi. Diemžēl atkal esmu pārlīcis iztēles ainām tikai tāpēc, lai tās pa šķiedrai aprītu. Manī aizķērās vikāra vārdi par to, ka nevajag mēģināt Dievu ar prātu saprast – vispirms vajag ieticēt, un tad izpratne nāks pati… Kaut ko līdzīgu teica Sēmes pasaku ragana par senču ritiem – kad dara, nāk arī izpratne… Senči stenderēs vilka lietuvēnu zīmes, bet Latgalē daudzviet uz māju sienām – katoļu sargājošās zīmes. Vaicāju – kā tās saprast? Zinātājs teica, ka tā Trīs Karaļu zīme, ko katras mājas saimniekam mācītājs nosaka individuāli. Kuru trīs karaļu? To austrumu gudro, kas zvaigznēs ieraudzīja un nāca sveikt Kristus atnākšanu… Bet zvaigžņu zīmes taču astroloģijas daļa, ko kristīgā baznīca noliedz… Kā var respektēt to, kas noliegts!?…
Un vēl kāda gluži ziedoniska doma – nav vārdi vieni, tiem katram brāļi, māsas un vesela radu saime. Tad sakiet, kas rada ieticēšanai? Kas veido ticību, uzticību, neticību? Ticēt, tecēt, cerēt… Kā īsti raksturot to, kas priesteruprāt rodas sirdī – bez liekas prātošanas? Man tas joprojām neatbildams jautājums – kam ticēt? Tam, kam uzticos? Vai var uzticēties bez prātošanas? Bet, protams, kā mazulis mātei – kurš smaida, vēl ne vārda nerunādams, kurš brēc arī mātes rokās, ja vēders tukšs… Ticība, cerība, mīlestība un citas – «ības», maucību ietverot, šķiet, tomēr nāk no attiecību saimes. Lai ticētu, cerētu, mīlētu, tomēr jābūt attiecībām – kad un ar kuras reliģijas Dievu mums katram sākas attiecības, lūk, tas, manuprāt, ir jautājums par ieticēšanu…