Attēlam ir ilustratīva nozīme

“Nejāniskas” pārdomas

Pēc Jāņiem laikam pieņemts – ja vispār runāt par tikko nosvinētajiem svētkiem, tad, analizējot notikušos vai nenotikušos kultūras pasākumus un balles, privātīpašumos papostītās bērzu jaunaudzes, izdzerto alus daudzumu, izpirktās veikalu vitrīnas, pieķertos dzērājšoferus, konfiscētās automašīnas un citas šiem draiskajiem gadskārtu svētkiem piedienīgas un atbilstošas lietas.

Bet es gribu pafilozofēt par drošības jautājumiem. Nē, ne par to, ka dzērumā sēsties pie stūres nedrīkst, ka lēkāt pāri metru augstam ugunskuram vai nirt uz galvas gandrīz izžuvušajā Slocenē ir nepareizas un bīstamas izdarības. Nē, es par ko citu. Par karu. Jā, visiem varbūt jau apnicis par to runāt un lasīt, bet tomēr tas notiek jau otro gadu, turklāt stundas lidojuma attālumā, kas mūsdienu pasaulē nozīmē – tepat blakus, kamēr liela daļa no mums turpina dzīvot tā, it kā nekas nebūtu mainījies. Tomēr nē, ir mainījies. Sabiedrībā pieaugusi spriedze, un beidzot ar aizdomām un dziļām bažām esam sākuši raudzīties sava lielā austrumu kaimiņa virzienā. Esam sākuši saprast, ka no tā var sagaidīt dažādus nepatīkamus pārsteigumus, kas patiesībā, ņemot vērā vēstures mācības, nemaz nebūtu jāuzskata par pārsteidzošiem.

Un šajos Jāņos austrumzemē, kuras nosaukumu esam sākuši rakstīt ar mazo burtu, notika kas tāds, ka visi starptautiskajai politikai līdzi sekojoši pilsoņi lustīgi palēcās, ķēra popkornu un ērti iekārtojās pie datoriem, lai gaidītu svaigākās ziņas. Vai tiešām piepildīsies kāds no ilgi daudzinātajiem scenārijiem par zirnekļu cīņām burkā, pilsoņu karu un impērijas sabrukumu? Sākums patiesi rādījās cerīgs! Bruņotu zeku armijas kolonnas bez jelkādas cīņas un pretestības ieiet lielajās pilsētās un, gavilējošu iedzīvotāju sveiktas, strauji dodas galvaspilsētas virzienā. Mordoras komandcentrā sākas drudžaina kustība gluži kā ar “Cobra” apsmidzinātā lapseņu pūznī; gaisā paceļas un prom no apdraudētās vietas steidz VIP personu lidmašīnas; kaut kur šosejām nodrāž asfaltu, lai buntavniekiem neērtāka braukšana; naidnieku savaldīšanai sūta lidojošas kaujas mašīnas, kas bez liekas ceremonēšanās tiek notriektas… Tikai 24 stundas, un varenā impērija jau sāk drebēt un kratīties kā pārlieku centīgs līgotājs krietnās pēcjāņu paģirās.

Diemžēl jestri iesāktais pasākums kaut kā noslāpst, un publika pie ekrāniem dusmīgi noelšas. Tik daudz popkorna sagādāts, un nekā… Pirms dažām stundām no bunkura izteiktie briesmīgie draudi par dzimtenes nodevēju nežēlīgu nīdēšanu tiek atsaukti, krimināllieta izbeigta, buntavnieki pazūd krūmos ar visiem tankiem, bruņumašīnām un pretgaisa aizsardzības sistēmām. Pats galvenais nemieru cēlājs, kā baumo, izgaisis nepārskatāmajos kamiņvalsts kartupeļu tīrumos. Bārdaini karotāji, nesteidzīgi piesteigušies palīgā, lepni vēderus izgāzuši un kājas iepletuši, piedrazo digitālo vidi ar neskaitāmiem pašiņiem un tiktoku rullīšiem, slavinot savu varonību… Kas, ellē, tas bija? Valsts apvērsuma nacionālās īpatnības izpausme? Muļķīgs teātris? Ģenerālmēģinājums?

To mēs vēl nezinām.

Hm… Bet kāds šim stāstam sakars ar drošību – jūs vaicāsiet.

Varbūt kļūdos un ļoti ceru, ka tā ir, bet, lasot visas šīs ziņas, man nevilšus uzmācās gauži nelāga sajūta un, starp citu, ne pirmo reizi.

Kas notiku, ja šāda “zaļo cilvēciņu” kolonna strauji un bez brīdinājuma šķērsotu mūsu valsts robežu? Ja uz galvaspilsētu un svarīgākajiem infrastruktūras objektiem sāktu lidot raķetes?

Pirms dažām dienām skatījos sižetu par notikumiem pirms 83 gadiem, tālajā 1940. gada jūnijā, kad Latvija gatavojās kārtējiem vasaras Saulgriežu svētkiem. Toreiz jau arī – ļaudis “šo runāja, to runāja”, un viss bija mierīgi, līdz pēkšņi Mordoras karapulki jau bija klāt, tepat, mūsu pilsētu ielās, un gavilējošā piektā kolonna tos sveica kā atbrīvotājus…

Jā, kas būtu, ja…

Nelielas, bruņotas un motorizētas grupas uzbrukums var notikt strauji, negaidīti un neoficiāli – pēc principa “sorry, tie neesam mēs”. Vai mūsu robežas nocietinājumi (piedošanu, nepabeigtais pusžogs) aizturēs iebrukumu? Vai mūsu bruņotie spēki ir gatavi pārtvert vienlaikus vairākas profesionālu “zaļo cilvēciņu” kolonnas? Piemaskavā izšauta raķete mūs sasniedz dažās minūtēs. Ko darītu konkrēti katrs no mums, ja, piemēram, sāktu skanēt gaisa trauksmes sirēnas? Kur patvertnes? Skrietu slēpties daudzdzīvokļu māju bezgaisa pagrabos? Ņemtu savu 72 stundu mugursomu ar deviņiem litriem ūdens un bēgtu mežā? (Cik daudziem tādas somas vispār ir?) Gaidītu īsziņu, kura var arī nepienākt? Vai valstij visos, arī pašvaldību līmeņos, ir izstrādāts plāns ārkārtas situācijām, patiešām precīzs un efektīgs plāns, nevis pēc “glābjas kas var” principa?

Šie ir jautājumi un tādas “nejāņu” pārdomas, kas uzmācas atkal un atkal, īpaši pēc kārtējām dīvainajām ziņām no austrumiem…

 

Komentāri

  1. pavisam ticams scenārijs! Iespējams arī ir doma “nogriezt” Ukrainai militāros un cita veida palīdzības ceļus

    1. Krievija to vien vēlais, lai par Ukrainu pasaule aizmirstu. Taču moskavijas despotismam tiks pieliksts gals tieši Ukrainā. Tas ir vēsturisks notikums.

  2. Jābūt gataviem rusņas provokācijām, bet nevajag celt paniku- situācija šodien 2023. gada jūnijā ir pavisam savādāka nekā 1940.gada jūnijā, pie tam pozitīvā nozīmē.
    1.1940.gada jūnijā Latvijā jau bija >25K rusņas karavīru, bet Latvijas Armija bija tikai ~20K karavīru.
    Šodien mēs visas trīs Baltijas valstis esam NATO.
    2.1940.gada jūnijā Latvijā pie varas bija vienpersonisks tuvredzīgais vadonelis K.Ulmanis, ar kuru manipulēt rusņai bija tīrā bērnu spēlīte.
    Lai kāds mums ir parlaments, bet to nevar tik viegli apšmaukt kā jebkādu realitātes sajūtu zaudējušu vadoneli. Arī pārējās Baltijas valstīs darbojas parlamenti nevis vadoneļi.
    3.Lai arī lēnām tomēr pasaulei atveras acis, ka Čingishana-Ivana Briesmīgā pēcteči joprojām dzīvo pēc savas mežoņu ordas likumiem kā pirms tūkstots gadiem.

    1. Toties armijas sagaidītāju būs krietni vairāk nekā ulmaņlaikos. (to, izvelkot galvu no smiltīm, vajadzētu saprast).

      1. Okupantu pielūdzēji ir kremļa 5. kolonna jeb cilvilokupanti. No krievzemes okupācijas laikā sabrauca daudz sovjetizēto krievu, daļa te palika un bērnus sadzemdēja.

        1. Nu lūk, pieskaitiet arī tos, kuri apvainojušies uz šībrīža varas īstenotājiem. Domāju, prātīgi būtu pamazām domāt par īpašumu pārdošanu.

      2. Tev, kā jau trollim, Adriatico, protams, ir tikai četri pirksti, tāpēc nekur tālāk par savu simnieku – vatesgalvu orku – slavināšanu neesi ticis?

  3. Kur ir tāda stabila daudzstāvene, kuras pagrabā varētu patverties? Pēc Kurzemes ielas pārbūves aizbēra visas notekakas, tagad, lai tiktu līdz mājai, lietus laikā jāizbrien okeāns. Māja stāv mitrumā, pelē un plaisā, sabruktu pie pirmās nelielās vibrācijas, nemaz jau nerunājot par kaujas raķeti. Pagrabi ir pēdējā vieta, kur slēpties daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *