Kā trāpīgi reiz izteicies vācu rakstnieks Ēriks Marija Remarks: “Nauda nedara laimīgu, bet tā ārkārtīgi nomierina.” Īsāk sakot, fonā rūcošs kuņģis fiziskai būtnei diez vai ļauj pilnvērtīgi nodoties augstākajām matērijām, garīgajām praksēm, un pat alā tupošs budistu mūks visbiežāk ir kaut kādā mērā atkarīgs no pārējo, melnu muti strādājošo, zemes pīšļu labvēlības… Tādēļ atsevišķu uzņēmēju satraukums par to, kas nu būs un kā būs, kad dzīvē pavisam konkrēti sāks realizēties pret Krieviju ieviestās sankcijas, nekādas “svētās šausmas“ neizraisa. Tāpat kā lauksaimniekiem ir pieņemami sūkstīties par kārtējiem “ekstrēmajiem” laika apstākļiem un “ēdelīgajiem” meža zvēriem, tā arī citu sfēru uzņēmējam jau teju profesijas aprakstā, ja tāds būtu, jāiekļauj punkts, ka satraukums par mainīgajiem lielumiem dzīvē un ekonomikā ir neatņemama nodarbošanās blakne. Tomēr pienāk arī brīdis, kad it kā uzmanīgo biznesmeni apkārtējiem, atvainojos par rupjību, ir jāsauc par īstu kapeiku p….! Un vai tajā, kas šobrīd notiek mūsu pašu zemītē uz Ukrainas krīzes fona, arī nav saskatāma tieši šāda izmainīšanās sīknaudā?
Kaut mūžīgie opozicionāri – zemdeguna purpinātāji noteikti iebilstu, tomēr uzskatu, ka Latvijai kā demokrātiskai Eiropas Savienības valstij, kas pati uz savas ādas ir līdz mielēm izbaudījusi Austrumu kaimiņa “draudzīgumu”, diez vai ir iespēja šī brīža situācijā būt neitrālai. Vismaz valstiskā līmenī mums ir skaidri un nepārprotami jāpasaka, kas esam pret Krievijas agresiju Ukrainā! Taču ko mēs?… Ja sākam skaitīt, cik “neizdevīga“ ir šāda attieksme – ja tauta vai ik dienu tiek biedēta ar potenciālo bezdarbnieku ordām; ja uzturēšanās atļauju bizness pat savā īpaši kroplajā formā šķiet svarīgāks par potenciāliem riskiem; ja tieši šogad par «Jauno vilni» Jūrmalā, kura galvenās zvaigznes pat pašas Krievijas kultūras cilvēki sauc par “politiskajām prostitūtām”, diskusiju nav bijis… nav izslēgts, ka Lielkrievijas presē reiz parādīsies publikācijas, kā Latvijas iedzīvotāji ar ziediem atkal gaida savus “atbrīvotājus”..
Viss jau ir pareizi, tomēr ieteiktu arī paskatīt aizliegtos krievu kanālus, lai saprastu, ka viss nav tik vienkārši, kā izskatās. Visi tak zinām, ka airejot ar vienu airi, var novirzīties no kursa. Patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu.
Autore, vai Jus esat parliecinata, ka iedzivotaji negaida savus atbrivotajus?
Jā, Krievijas grandiozā propagandas mašīna ir sasniegusi dzirdīgas ausis Latvijā, arī latviešos:( cik ātri aizmirsušās gan izsūtīšanas, gan viss “jaukais padomju periods”, kad visi dzīvoja “lieliski”, lasīja vienu avīzi, domāja un runāja visi vienādi un iemācījās nosūdzēt kaimiņu. Tam pateicoties, mēs esam tur kur esam, atpalikuši no pārējās Eiropas gan ekonomiski, gan citās nozarēs. Ar lielu mazvērtības sajūtu, “sačakarētu” domāšanu un nostalģijas pēc “padomju laika”. Vai tiešām kāds spēj teikt, ka gaida “atbrīvotāju” tankus, ka jāskatās krievu kanāli, kur rāda “baltu patiesību”. Varbūt vajag aizbraukt uz kādu krievijas sādžu un paskatīties, cik skaisti un pārticīgi tur cilvēki dzīvo? Ir gadījumi, kad patiesība nav pa vidu, bet ir jāizvēlas viens ceļš.
Var jau gaidit nevis atbrivotajus ,bet lai
kauko atmet nabaga bļodiņa.
Vai “atbrīvotāji” nav kļuvuši diezgan nabadzīgi? Un gadījumā vai viņi nemeklē tikai “pumpi”, caur ko pumpēt miljardus? Derētu to noskaidrot, nevis cerēt, ka lielais kaimiņš palīdzēs mums ar savu tukšo maku.
Pēc Krievijas politiķa intervijas, var spriest, ka visticamāk Krievijas kase ir patukša. Un lai glābtu sevi, Krievija meklē izeju ar to, ko dara, nevis lūdz palīdzību. Domājiet, labāk kā to mainīt un sadarbojieties, nevis pildiet tikai savas kabatas! Lai pašiem nebūtu jākļūst atkal par kaimiņu krīzes seku likvidētājiem; BURTISKĀ VEIDĀ!!!