”(..) Stabils tilts ir ilūzija… Tikai sašūpota tilta sajūta ir dzejas, mākslas, dzīves un īstenības īstenā sajūta,” rakstīja Imants Ziedonis uz kādas pastkartes 1984./1985. gada mijā.
Bet nu jau gandrīz viss šūpojas – ne tik daudz pie mums un ne tik tieši ar mums. Pasaule šūpojas lielajās šūpolēs. Tāpēc miers (tiešā un pārnestā noZīmē) nu ir tik liela vērtība. Paspēt būt labam – to tik skaudri atceramies, kad savam tuvajam nepaspējam labu vārdu pateikt, labu darīt… Dzīvot mierā – ar stabilāku rītdienu nekā citiem, ar stabilāku jumtu virs galvas nekā citiem (tiešā un pārnestā nozīmē) – ir privilēģija mūsdienu pasaulē. Ziedonim šķita (tā bija viņa pārliecība), ka, izceļot savas tautas vērtības (tautas dziesmu, kultūrvēsturisko pagātni), viņš izdara vissvarīgāko pasaules stabilitātei. Pasaules ētiskajai stiprināšanai. Viņš bija pārliecināts, ka, salāpot, izgaismojot savas tautas kultūras vēstures saplēsto, zaudēto stūrīti, patiesi tiek lāpīta pasaule šī vārda vistiešākajā nozīmē. Ziedonis vienmēr (bieži) bēga uz provinci – uz Latvijas laukiem, arī uz Tukumu… – spēku atgūt, jo tieši provincē viņš atguva savu pilno Latvijas sajūtu. Rīga, centrs bija (un arī jau ir) birokratizējies, kļuvis tik sadalīts savā ierēdnieciskajā domāšanā un kļuvis provinciāls (aprobežots, savtīgs…). Tur provincē – pie jūras, kolhozā, mazpilsētā – bija reālā, tīrā, birokratizācijas mazāk sabojātā dzīve. Dzejnieks ar savām radošajām aktivitātēm centās to līdzēt ieraudzīt arī citiem. Centās tur – provincē – celt vienkāršā cilvēka pašApziņu. Jo bija pārliecināts, ka tieši no cilvēka tur (Tukumā, Slampē, Džūkstē, Tumē…), no viņa izvēles visvairāk kas atkarīgs, jo cilvēks tur it vistuvāk Latvijai, īstajam valsts un tautas pamatam. Vistuvāk savos tīrajos motīvos, dzirdot un sadzirdot zemes ritmu. Laukos, provincē Latvijas vēl ir daudz… Tikai mugura jāatliec, jāpaliek klusumā, lai var zemi, putnus un savus skaistos līdzcilvēkus cauri gadsimtiem sadzirdēt – sadzirdēt tos, kas te arī reiz domāja, meklēja, darīja un… arī atrada.
PašApziņas dārzs ir jākopj. Būt Pašam ir jāmācās. Ja es būšu Pats, tad man (mums) būs skaidri redzamas arī mazās/lielās lietas – arī tas, ka, piemēram, politiķi, ierēdņi ir mūsu kalpi un ne otrādi…
Atsevišķu cilvēku kopība ar augstu pašapziņu veido sabiedrību, kurā lietas patiesi var saukt vārdā un kurā cilvēki patiesi ir spējīgi izrunāt gandrīz visas lietas (arī neērtās).
Bet 1975. gada 27. augustā I. Ziedonis dienasgrāmatā ierakstīja šo: ”Pastardiena atnāks pastalās un ganīs tavas govis, un ravēs tavu dārzu, un ēdīs ar tevi no vienas bļodas…Tas pierāda daudz ko. Ka pastardiena nekad nebeidzas… Ka tā nemaz vēl nav īsti sākusies.. Ka pastardiena arī ir ikdiena…”
Bet kamēr tā vēl nav atnākusi, mums noteikti vēl ir jāpacenšas. Pamodināt sevī to visskaistāko un tieši ar to iet citos cilvēkos. Un tas nu būtu liels liels ikkatra ieGuldījums. Pasaules glābšanā un lielā Miera stiprināšanā. Bet savādāk?
Savādāk varbūt ir laiks sadzirdēt dzejnieces Amandas Aizpurietes (1956.26.03 – 2023.22.10) pavisam nesen – pagājušā rudenī – vēstīto (Jaunā gaita, nr. 310, rudens):
/../ kara pievārtē dzīvot
tas
protams
nav mirt
laiks savādāk tek un tikšķ
pulksteņi plūsmo kā miljonos tiražētā dalī reprodukcijā
bailes par citiem bezjēgā bango
bailes par sevi klusītēm kauc zemapziņas kaktos
apziņa kara pievārtē mainās
rītdienas tuksneša tuvumu apjaušot
skaudrāk sāp neuzceltās mājas un neiestādītie koki