Vienu dienu gadījās piedzīvot tādu mērenu šoku – nodomāju, ka visa nedēļas nogales skraidīšana ar fotoaparātu rokās būs bijusi kaķim zem astes. Un nav jau runa par personīgiem foto, kuriem, pat ja zuduši, galvenokārt vien sentimentāla vērtība. Tie bija darbam, avīzei nepieciešami foto. Šo sajūtu piestartēja viens pavisam īss elektrības pārrāvums, kas gan bija gana efektīvs, lai no strāvas atslēgtu lietotājus ne tikai Tukumā, bet arī apkārtējos pagastos. Beigās jau viss beidzās necerēti labi un fotogrāfijas nekādā tur virtuālā starptelpā neiesprūda, taču notikušais lika aizdomāties (un ne pirmo reizi) par to, cik ikdienā esam saistīti un atkarīgi no dažādām tehnoloģijām.
Elektrība pazust un tā, ka uz ļoti ilgu laiku, var ne tikai…citplanētiešu iebrukuma gadījumā. Daudz ticamākas, protams, ir dažādas dabas stihijas, pēdējos divos gados, diemžēl, arī karš. Un, ko tur daudz liegties, tikai ielaižot prāta tumšākajos nostūros šādu iespējamību, uzreiz daudz pilnīgāk sāc apjaust savu, teiksim tā, nevarību. Ko darītu bez elektrības? Nu, vels` viņ` zin`! Vasarā vēl ir dažādas iespējas, bet ziemā ko, kad pat apkure tiešā veidā sasaistīta ar elektrību?! Arī par savām personīgajām spējām bez citu palīdzības iekurt kaut vai pieklājīgu ugunskuru neesmu nemaz tik pārliecināta – prakses, šķiet, pārlieku maz.
Bet pat neuzburot tās pašas dramatiskākās situācijas un iespējamības – arī visādi citādi nevar ignorēt to, ka tehnoloģiju attīstība ar vienu roku dod, bet ar otru kaut ko arī atņem. Nu, piemēram, pamanāmi atrofējas atmiņas kapacitāte, jo nav taču vairs vajadzības atcerēties, piemēram, neskaitāmus telefonu numurus un pat paroles īsti vairs ne. Draugu, radu, paziņu dzimšanas dienas datumus priekšā saka sociālie tīkli, bet dažādus faktus daudz smukāk “atceras” meklēšanas programmas. Savukārt mākslīgā intelekta darbināti rīki to vispār paceļ jaunā kategorijā, jo, ja vien gana labi tos apgūst, nav vairs jāpiepūlas informācijas apgūšanā, datu analīzē, nav pašam jāsacer internetam piemērotas ziņas un pat jāsastāda sava ceļojuma dienas plāns! Tam visam ir risinājums, un rīks to izdarīs ātrāk, iespējams, pat savā ziņā kvalitatīvāk nekā tu to vispār spēj.
Nē, mani nebiedē apokaliptiski redzējumi par to, ka beigu galā pasauli pārņems ļaunīga datorprogramma. Tāpat neesmu no tiem, kas birdina gaužu asariņu par naivi vienkāršo dzīvi 19. gadsimtā. Šajā ziņā noteikti esmu apmierināta ar visām modernās dzīves ērtībām un uz dzīvi nošķirtā meža nostūrī mani īsti nevelk. Taču…nu, jā, reiz pa reizei liek aizdomāties, vai daudzās jomās nepaliekam, teiksim tā, pārlieku tizli. Un, ja ne citādi, tad pašam un arī bērniem jāiemāca, kā vismaz to ugunskuru iekurināt …
Paliekam, paliekam tizli…droši vien būtu svarīgi bērniem mācīt tās elementārās lietas, jo dz;ivē nekad, nekko nevar paredzēt.
Mani gan velk dzive noskirtaa meza stuurii no visas pasaules…esmu nogurusi no visa ari cilvekiem…paslaik vasara ar savu neparspejamo magnetism skaistumu visas dabigas izpausmes mani ir parnemysi savaa varaa..un neko citu negribu kaa vientulibu.un dabas sabiedribu.un es ar to ari dzivoju..jo pasaule ir kluvusi traka…alkatiba savtigums.komforti un modernaa dziive cilvekus ir ievilkusi atkaribaas komforta atkaribaas
digitalaa pasaule un tehnologojas bez kuram nu vairs nevaram iztikt ne vienu dienu mus ir novedusas tur kur paslaik esam…digitalaaa atkaribaa un verdzibaa ta musu nakotne..pareizak sakot pazudinasana…neviena diena bez komforta..mus pasus pazudinas…parnems sadzivi roboti un atnems darbu.dzivo saskarsmi…atminu..bet cilveks dzimis darbam.cilveki atrofejas gan fiziski gan garigi.vini jutas labi tijai komfortaa un pie datora vai telefona..un ja tas viss pejsni pazustu laikam sajuktu prataa….varbut ja esmu puedzimysi neoareizaa laikmetaa ..bet varbut ka dievs to gribeja lai es to piedzivotu un novertetu un saliizinatu laikmetus. to cik labi bja cilvekam arii bez visa taa…
Es gribu klut par maugli..un parversties.par rugtu mezabeles augli…tik spirdzinosi asu kad mezaa ogas lasu…kad tveice dumakaini spoza….pa puteklainu celu ejot man pazud oza..cik piesarnota puteklaina pasaule..uz cela..es nikstu..un tas atkritumos slikstu..es muuku mezaa….tur nav vadu…es sezu buudaa un zeki adu..
beidzot misis Lauku pele dara ko Reālu, un Nācijas Nākotnes LIktenim Izšķroši Noderīgu-ADA ZEĶI…Diegu galus nekodiet ar zobiem, tas bojā emalju…Adelita nav tava radiniece, tad es esmu fanfans tulpe, bet rotšildmēsli jakar, tas skaidrs.