Pirms kāda laika man iegadījās piedalīties centra «Marta» rīkotā lekcijā, kas veltīta vardarbības tēmai – arī par to, kāpēc sievietēm, kuras ģimenē piedzīvo fizisku, morālu un nereti arī seksuālu vardarbību, ir tik grūti no šīm destruktīvajām attiecībām izrauties. Tobrīd šķita, ka tas viss jau ne vienu vien reizi dzirdēts – kā upuris palēnām pamazām, pateicoties vardarbja gandrīz vai pārdabiskajām manipulācijas prasmēm, beigu galā sāk visā vainot pats sevi un iegūst pārliecību, ka neko labāku par regulāru iekaustīšanu un pazemojumu nemaz nav pelnījis…
Tas notika vēl pirms skandāla kino citadelē Holivudā, kur (vai tas kāds pārsteigums?) pie industrijas grožiem esošie nereti ir pieprasījuši seksuāla rakstura pakalpojumus apmaiņā pret lomām, un ir gadījies, ka ņēmuši arī bez prasīšanas. Un šo populāru aktrišu atzīšanās pēc ilgu gadu klusēšanās burtiski parāva vaļā slūžas, lai sievietes visā pasaulē, to skaitā, arī Latvijā, sāktu publiski dalīties ar stāstiem ne tikai par negribētu uzmākšanos, bet arī par pavisam reāliem vardarbības aktiem. Un te nu es sapratu, acīmredzot, esmu dzīvojusi kaut kādā pašas veidotā iedomu bubulī…
Kamēr portāli, žurnāli un citi mediji steidz atbilstoši reaģēt uz aktuālo tematu un publicē ārkārtīgi tolerantus viedokļus un sirdi plosošas atzīšanās, nosacīti anonīmajā zonā jeb komentāros “ārā lec” visi tie ārprātīgie stereotipi par un ap vardarbību, kuru eksistencei iepriekš īsti negribējās ticēt. Tev uzmācies svešs vīrietis? “Pati vainīga – nav ko braukāt vakaros ar sabiedrisko transportu!” Tevi mēģināja izvarot? “Pati vainīga – nav mamma kaunu iemācījusi – ģērbjas kā tāda padauza!” Tevi vīrs piekāva? “Nu gan jau pati uzprasījies. Viena pagale nedeg!” Un tā tālāk un tā joprojām jūriņā, mēģinot citiem, vai drīzāk, paši sev iestāstīt, ka tas velns (vardarbība) nemaz nav tik melns (izplatīts), kā to tagad visi mālē.
Bet ir taču. Tikai daļa sabiedrības vēl arvien uzskata, ka par šādām lietām publiski runāt nez kādēļ ir liels kauns. Un jo vairās kaunas un meklē ļaunuma sakni meitā vai arī viņas kleitā, jo vairāk vardarbība noiet pagrīdē un tiek noklusēta. Bet no vardarbības – kā morālas, tā fiziskas un seksuālas – taču cieš ne tikai “izlaidīgas” sievietes, bet arī viņu bērni! Un tāpat bērni, reiz piedzīvojuši vai ģimenē noskatījušies vardarbību vienā vai citā viedā, vēlāk to iepin arī savā ģimenes modelī un attiecībās ar līdzcilvēkiem. Elles loki zemes virsū! Un vai tiešām tos nevēlamies pārraut?
Tipisks upuris vienmēr ir “vainīgs” jau pirms vardarbības- gan apkrāptie, gan apzagtie, gan izvarotie. Visos gadījumos raksturīgs neliels stulbums jebšu naiva ticība labajam (cerība mirst pēdējā), kā arī zema pašapziņa. Attiecībā uz seksuālo vardarbību, riska faktors- meitenes, kas aug bez tēva, vai bez tēva mīlestības, vai tēvs nemīl māti, vai sit, vecāki šķiras (visticamāk jau, ka šķiras manis dēļ). Nu ja, sanāk, ka es par kaut ko esmu vainīga, nepilnīga un man kaut kā janopelna labāka attieksme vai vismaz dzīve pēc nāves- ar pacietību, sava krusta nešanu- tā, kā to darīja māte un vecmāmiņa. Dažos gadījumos var pavērsties pretējā variantā- uh, ka visus tos maitas večus noslaukt un apčakarēt!
Atkāpei- ņemot vērā, cik daudz sieviešu kniebienu dibenā uzskata par komplimentu (jē, beidzot, vismaz kādam es patīku!!)… lai nu paliek