Kas cilvēkam prātā?!

Kad pagājušajā piektdienā pamanīju trimmerētāja nokapāto zālīti Kurzemes ielā, nepamanīju, kas nodarīts posts arī pašām liepiņām – to uzzināju vēlāk. Bet, kad otrdienas laikrakstā par to uzrakstījām, mums piezvanīja vairāki lasītāji un norādīja, ka tieši šādi jau gadiem tiek postīti pilsētas koki un visnepatīkamākais šajā ziņā esot tas, ka neviens šiem darbiem neseko līdzi. Piemēram, iedzīvotāji norādīja uz pīlādžiem Spartaka ielā, kam regulāri tiekot bojāta miza, tāpat arī kociņiem Brīvības laukumā un citur. Skarbākais apgalvojums – esot jābrīnās, ka ar šādu attieksmi un kopšanu Tukumā vispār kāds koks ir izdzīvojis; sliktākais, ka tie drīz vien būšot tādi paši kā daudz kritizētās vecās liepas Kurzemes ielā.
Lai cik skarbi arī tas neskanētu, redzot, kas notika ar jaunajām šīs ielas liepiņām, jāsaka, – labi, ka vismaz vienā ielas daļā palika vecie koki, jo, kamēr izaugs jauna trimmerētāju paaudze, kas spēs šo darbu izdarīt tā, lai neskādētu ne kokiem, ne garāmbraucošiem auto un kas pratīs pļaut tā, lai zāle paliek zālē, nevis uz ietves, diez vai kāds jauni stādīs koks izdzīvos. Starp citu, šodien zāli pļāva Meža ielā, kur kokiem par laimi apkārt ir palieli stabi, bet vai tie ko palīdz?!…
To, ka, izdzirdot trimmetra skaņu daudzdzīvokļu māju pagalmos, katru reizi jānošausminās, esam dzirdējuši no šo māju iedzīvotājiem, un tas nebūs stāsts par kokiem, bet gan par zāli. Lūk, apsaimniekotājam esot vienalga, vai mājas priekšā aug lekna zāle, vai tikai sausi kaltuši zāles stiebri – putekļu mākonim lidojot pa gaisu, viss tiek pārvērsts melnā zemē, jo… ja jāpļauj, tad – jāpļauj… Arī mēs esam meklējuši atbildes uz šo jautājumu: vai tiešām nav neviena, kas šiem vīriem pasekotu līdzi, bet atbilde parasti skan šādi: “Mums ir līgums par noteiktu pļaušanas reižu skaitu, un punkts.” Arī šogad dzirdam līdzīgus stāstus par to, ka pļāvēji pļauj “neko”, jo viņiem tas uzdots…
Te nu gan prasās ko piebilst, un varbūt kādam tas nepatiks, bet… Kamēr dzīvokļu īpašnieki ļaus, lai pļaušanas reižu skaitu nosaka pats apsaimniekotājs, nevis to pasūta dzīvokļu īpašnieku kopums, tikmēr varēsim vien noplātīt rokas, ka skaistais puķu kalniņš atkal nopļauts… Tagad lielākoties rīcība notiek pēc principa – ja neviens neko neprasa, tad arī nedabū.
Kāpēc par to visu runāju? Jo gadu no gada atkārtojas viens un tas pats. Zāles pļāvēji pļauj, un iedzīvotāji sūdzas, ka tieši pļaušana apēd visu mājas naudas uzkrājumu… Savā naivumā pieļauju – jo vairāk iedzīvotāji gribēs paši noteikt, un – galvenais – spēs par to vienoties, kā savās mājās saimnieki, jo apsaimniekotāji ar to vairāk rēķināsies. Varbūt katram der painteresēties, cik daudz izmaksā zāles pļaušana un pierakstīt, cik bieži tas tiek darīts… Tas varētu būt labs sākums.
Bet, atgriežoties pie sapļautajiem kokiem, manuprāt, pašvaldībai daudz vairāk ir jāpārbauda, kā tiek veikti darbi, kas konkursa ceļā deleģēti uzņēmējiem. Vai arī jau konkursa nosacījumos jāiestrādā striktas prasības, kā darbs jāveic. Kāpēc? Jo vienam pilsētas teritorijas apsaimniekotājam ir simtiem darbu un arī cilvēku, un varbūt pat vairākas apsaimniekojamas pilsētas, un viņš, pat labu gribot, ne visur varēs būt klāt, bet varbūt prasība par trimmerētāju reālu apmācīšanu nebūtu par daudz prasīts…
Un vēl – pirms dažām dienām ar kolēģi grāvī gar Milzkalnes gājēju celiņu pamanījām Latvijas orhidejām līdzīgus augus. Raut negribējās, jo ziedi bija tikai pumpurā, un tā kā zāle tur nebija liela, cerējām, ka izziedēs un varēsim kādam zinātājam parādīt, vai tā ir, piemēram, platlapu dzeguzene. Nākamajā dienā grāvis bija izpļauts, un visas puķes smalki sakapātas. Tai brīdī radās jautājums: kāpēc atkritumus šai vietā neviens tik čakli nevāc, kā metas uz pļaušanu?! Un atbilde ir vienkārša – nauda! Atkritumus lai vāc “trakie”, kas cīnās par zaļo dzīvošanu, bet pļauj tie, kam par to maksā. Tikai vēl viens jautājums – ja reiz pašvaldības un arī pagastu kasēs ir tik maz naudas, kāpēc šai, jāsaka taču atklāti, visai bezjēdzīgai darīšanai tā vienmēr atrodas?!