Kad vērtības nākas pārvērtēt…

Kad pagājušā gadsimta 70. gadu beigās atnācu dzīvot uz Milzkalni, šeit zināju, kur atrodas pļava ar bezdelīgactiņām, gāju kaimiņbērniem palīgā skolas dekorēšanai plūkt sviesta poļas jeb Eiropas saulpurenes, kuru apkārtnē netrūka. Zināju arī vietas, kur mežā zied naktsvijoles. Tās gan jau tajos laikos bija iekļautas aizsargājamo augu sarakstos un netika plūktas. Kaut arī pašai dārzā gana visādu puķu, uz Jāņiem vāzē gribējās madaras, smilgas, margrietiņas, jo taču… visa laba Jāņu zāle!… Un toreiz tā visa bija pārpārēm… Tiesa gan tolaik vietā, kur pašlaik privātās jaunbūves, bija ganības un saimnieki pļāva zāli govij. Pļaušana parasti notika tūlīt pēc Jāņiem. Bet madaru dēļ jau nebija jāiet nobradāt kaimiņa pļavu, šo puķu netrūka arī ceļmalā. Atceros arī, kā toreiz priecājāmies par iknedēļas nopļauto un labi uzturēto zālienu daiļdārzos, jo tas bija vai katra pagalma lepnums un tolaik pie mums ne pārāk bieži sastopams.
Nu situācija ir cita. Visas ceļmalas nopļautas, tāpat arī meža ieloki un pļaviņas. Meža pļavā, kur kādreiz ziedēja bezdelīgactiņas, izaugušas prāvas egles, jo te pirms daudziem gadiem tika iestādīta egļu jaunaudze. Arī saulpurenes jau gadiem vairs nekur neredz. Ejot uz dārzu, pamanīju, ka grāvī starp šoseju un veloceliņu sāk augt dzegužpuķes, kas arī ir viena no retajām Latvijas orhidejām. Tomēr uzziedēt tai neizdevās, jo to nesen nopļāva. Es gan negribu neko sliktu teikt par pļāvēju, šogad šai jomā mūsu ciemā patiešām strādā labi, atbildīgi un rūpīgi. Taču viss iepriekšminētais liek domāt un vērtēt, kas pa šiem gadiem ir mainījies. Mūsu dzīvesveids? Esam kļuvuši bagātāki, varam atļauties pagalmu mauriņus, ceļmalas, visus stūrīšus uzturēt nopļautus gandrīz vai kā partera zālienus? Bet, iespējams, tieši otrādi –, pašiem nemanot, kļūstam aizvien nabadzīgāki: dabas draugu valodā runājot, esot milzu apjomos pazaudējuši augu bioloģisko daudzveidību? Nezinu, vai tas vienīgais iemesls, bet arī vardes mūspusē izzudušas, kaut gan lauksaimnieku lauki, kurus nereti vaino slimību un kaitēkļu apkarošanas līdzekļu lietošanas dēļ (negribētu gan teikt, ka vienmēr pamatoti), šai vietā ir patālu, aiz dzelzceļa.
Te nu iznāk tādas kā pretrunas: gatavojamies Jāņu līgošanai un cenšamies visu sakopt, nopļaut no vienas puses, bet vēlme pēc nepļautas ceļmalas, meža ieloka, ar zāli apauguša laukuma, kas bagāts ar savvaļas puķēm un smilgām, no otras puses. Es te nedomāju par laukumiem starp daudzdzīvokļu mājām un bērnu rotaļu laukumu, privātmāju pagalmiem, kur pļaušana un zāliena uzturēšana ir patiesi nepieciešama. Iespējams, reiz ir pienācis brīdis šo visu pārvērtēt? Diez vai visu zaudēto atgriezt izdosies, tomēr kaut nedaudz košāku mūsu pasauli varētu saglabāt. Gribētos, lai tur, kur vēl dabisko pļavu daudzveidība saglabājusies, to pamanītu, bet mums visiem novēlēt katram veiksmīgi atrast savas Jāņu zāles!

 

Komentāri

  1. Nekas, nu jau sāk ekonomēt to pļaušanas trakumu. degviela dārga…un labi vien ir, Zviedrijā jau sen nepļauj tik intensīvi, jo ir sapratuši ka izzūd daudz un dažādi augi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.