Sēžot un pikti raugoties uz lielveikalā pirkto, podiņā stādīto sudrabegli, kuras zaru roķeles ciešajā iepakojumā tik nežēlīgi pie stumbra piespiestas un tik ilgi turētas, ka laikam nekad vairs neatlieksies dabiskā stāvoklī, prātā domājas visādas Grinča cienīgas Ziemassvētku domas. Piemēram, par to, ko varētu izdarīt ar skaistā kociņa spīdzinātāju… Vai arī par to, ko mēs vispār saprotam no Ziemassvētkiem, kāpēc vispār tos svinam, kamdēļ visa šī ņemšanās ar eglītēm, mantiņām, spīgulīšiem, aizvien dārgākām dāvanām, un visa šī iepirkšanās kņada un steiga, un svētku pasākumi, pēc kuriem beigu beigās paliek vien tukšs maciņš un sāpošs vēders. Vai tā tam jābūt?
Labi, padomāsim par ziemīšu jēgu. Vispirms patīsim filmu atpakaļ, pameklēsim simboliku senajos rakstos, izvirzot hipotēzi, ka neba vēsturisko faktu un meteoroloģisko apstākļu stingra atbilstība liekama pirmajā vietā. Pieņemsim, ka nozīme ir tikai simbolos iekodētajai būtībai. Līdzīgi kā pasakās, uz kuru bāzes taču radīts pat īpašs terapijas veids…
Lai nu kā tur bija – nebija ar vēsturisko faktoloģiju, bet senā, teju pirms diviem gadu tūkstošiem radītajā stāstā skaidri saskatāms kāds simbolisks vēstījums. Ziemassvētku stāsts kā ikviens pārlaicīgs literārs darbs (vismaz raugoties no literāta viedokļa) sākas ar skaudru konfliktu, kādas ģimenes atstumtību no sabiedrības. Tik lielu atstumtību, ka pat tūdaļ gaidāmā bērna piedzimšana nespēj mīkstināt citkārt savstarpēji tik vienoto un izpalīdzīgo tautiešu sirdis. Vīrietim un sievietei ar dzemdībām jātiek galā vieniem pašiem kaut kādā tumšā alā (vēl viens simbols), bez vecmātes palīdzības, bez jelkādas kvalificētu speciālistu aprūpes, turklāt, kā mūsdienās teiktu, antisanitāros apstākļos. Tas ir zemākais punkts, par kuru zemāka var būt tikai nāve. Bet viņi izdzīvo, un tas ir pirmais brīnums.
Stāsts vēsta vēl par citiem atstumtajiem. Tie ir lopu gani, nē, ne mazie ganiņi basām kājiņām, bet skarbi, raupji vīri, kas tolaik atradušies vienā no zemākajiem sabiedrības slāņiem. Un tad vēl svešzemnieki, pēc tā laika vietējiem ticējumiem – aizliegtu un bīstamu zināšanu nesēji. Tieši viņi, šie izstumtie un “nepareizie”, ir tie, kam ļauts savām acīm skatīt debesu būtņu pulkus, kamēr pārējiem – “pareizajiem”, kuri taču atrodas turpat netālu, tas nav ļauts.
Un konflikts ir atrisināts. Tumsa uz brīdi atkāpjas. Vēl viens brīnums. Transformācija, metamorfoze. Atstumtie kļuvuši par izredzētajiem un sāk ceļu atpakaļ pie gaismas, ver durvis uz jaunu sākumu, jaunu laikmetu.
Lai cik dīvaini tas neizklausītos, līdzīgi simboli rodami arī šķietami pretējās, tas ir, pagāniskajās tradīcijās. Tautas dziesmas vārdiem sakot, bagātie Ziemassvētki, kas “nogājuši lejiņā”, sasnieguši mūžīgo laika šūpoļu viszemāko punktu, nu ar cilvēku roku palīdzību tiek vilkti atpakaļ kalnā. Bluķim liesmojot, sadeg visas bēdas, viss, kas bijis slikts, nepareizs, izstumts un grēcīgs. Tas viss transformējas caur uguni, paliek pagātnē, sākas jauns cikls, jauns laiks, kurā jāskatās tikai uz priekšu, jāsāk domāt jaunas domas, plānot jaunus darbus.
Man šķiet, arī Grinča stāsta veidotāji vēlējušies paust mums tieši to pašu – vienkāršo Ziemassvētku simboliku, parādot modernas pasakas formā stāstu par vēl vienu sabiedrības izstumto – par mazo, zaļo un spalvaino dīvainīti, kas par spīti atbaidošajam izskatam mīlēja un gribēja būt mīlēts. Bet saņemot nežēlīgu noraidījumu, kļuva par autsaideru, par sabiedrības ienaidnieku, līdz beidzot Ziemassvētku brīnums paveica vēl vienu metamorfozi.
Un kur šajā stāstā gan paliek visas eglītes, spīgulīši, līzingā pirktie dārgie nieciņi, ar neveselīgiem produktiem pārkrautie iepirkumu rateļi?… Ir jau labi, ja tos varam atļauties, bet ticiet man, tiem nav īpašas nozīmes. No tā visa nekāda jēdzīgā metamorfoze nesanāks, ja neskaita to, par ko rakstīt te nebūtu pieklājīgi…
Gaišus svētkus visiem!
Es neticu nedz kristietībai, nedz kristīgajai popkultūrai.
Ej, izēd ateju!
Interesanti. Ābrams par godu kristiešu Dievam Vecajā Derībā sadedzināja dzīvu aitu, sākumā kristiešu Dievs gribēja viņa dēlu, bet beigās pajokoja. Kristiešu Dievam ir jocīgs humors gluži kā vecam Velnam. Taču viduslaikos kristieši masveidā dedzināja dzīvus cilvēkus ugunskurā. Kaut vai dzīvu sieviešu dedzināšana Seilemā Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā.
Tas viss sarežģīti. Labi, ka Dievs man iedeva saprātu, nezināt un nelasīt tās pasakas. Šobrīd Latvijā nav līdera, kurš uzturētu latviskās Ziemassvētku tradīcijas. TV arī nemudina mùsu senču tradīcijas ievērot. Vieglāk sēdēt pie TV, pilna galda, saņemt dāvaniņas un tēlot bezgala ticīgos un svētos. Liekulīgi tas viss. Varbūt kaut kur ir bluķa velšana, ķekatas ? Palaidu garām ? Vienīgi gribu piebilst, ka raidījums Ziemassvētku vakarā ar Paulu bija vienreizējs. Dziļi intelektuāls, pārdomāts, galā skaisti. Lieki piebilst, ka Vatikānu izslēdzu.
Kristīgie Ziemassvētki nav latviski, jo tie ir ebreju svētki, kas veltīti ebreju folklorai. Un ar to jautājums tie izsmelts. Un lai ebreju folkloru te ieviestu dominējošās reliģijas statusā, ļoti daudzus baltus krustneši izkāva. Tā arī monoteisms nostiprinājās sabiedrības apziņā. Bet baltiem ir politeisms. Un latvieši ir balti, nevis semīti.
Eglīti skaistu, mazu atradām tepat, netālu no Tukuma, LVMežā. A puzļu nav, ir tikai spīdumi. Sirds nosāp par aizejošo, nekas labāks vietā nav. Tirdziņi jauki, var redzēt mājražotājus ar pašu rokām izveidotiem brīnumiem. Nu, un ? Kur Saulgrieži, kur īstenie Ziemassvētki ? Tikai naudas kulta ievazātās tradīcijas.
Kristīgie Ziemassvētki ir 4. gadsimtā izdomātie kristiešu svētki, lai slāpētu Saturnālija svinēšanu Romā no 17. līdz 24. decembrim un lai slāpētu Sol Inviktum svinēšanu 25. decembrī. Ja cilvēks ir par slinku angliski kaut ko palasīt par hellēnismu jeb grieķu neopagānismu internetā, tad arī informācijas vakuumā cilvēks tic mācītājam ik uz vārda.
Nu, ja cilvēki ir tik tālu degradējušies un paši nejēgā pērk visu, rij visu un skrien nezin kur, un nav laika baudīt visu pa vienkāršo un skaisto, pēc tam čīkst par ņemtiem kredītiem, par atkritumu cenu kāpumu, ko paši vairo, ja tas viņiem sagādā baudu, lai. Ir cilvēki, kas bauda mieru, bez komercijas un citām nevajadzīgām lietā. Cilvēce degradējas.
Re kā es te pats ar sevi sarunājos,nav tālu līdz psihenei ddd
niku zaglim Skolnieciņš 10:58 Tu esi segvārdu zaglis.
Raksta autors vienkàrši stàsta savu pieredzi. Žēl, ka nepainteresējas par pozitīviem piemēriem. Tiešām žēl.
Paldies NTZ redakcijai, ka izdzēsāt tos mežoņu ķeburus.
2023 saka: 27.12.2023 17:43 Nē. Mežoņi ir kristieši, kuri agrīnajos viduslaikos un vēlīnajos viduslaikos slepkavoja un spīdzināja, un mocīja cilvēkus kristīgās ticības vārdā. Kristietība ir ciešanu un moceklības kults. Nekā svēta šajā ebreju folkloras atvasinājumā (domāts kristietība) nav. Bet izvēle ir tava, kam un kā ticēt vai neticēt. Vari ticēt savam mironim uz koka dēļiem, cik nu uziet. Bet aizliegt cilvēkiem ticēt senajiem Dieviem un senajām Dievietēm tu nedrīksti.
Esmu lohs un to visi zin,
Par lohu piedzimu, par idiotu nospragšu!!!
Skolnieciņš saka: 29.12.2023 17:29 Neraksti manā vārdā un nezodz manu segvārdu.
Ak, kristieši, nelieciet savu gaismu zem pūra, bet novietojiet to augstā vietā, lai tā spoži degtu, un izlietu gaismu pār mūsu nabaga, pamesto, bezcerīgo un mūžīgi pazudušo pagānu pasauli!
Skolnieciņš saka: 31.12.2023 22:08 Neraksti manā vārdā.
Neraksti manā vārdā,nezodz mani,ddddðddd