Divdesmit gadi – tas nav daudz. Jo īpaši mūsu valsts neilgajā pastāvēšanas vēsturē. Arī atmiņu kamolu ritinot, šķiet, pavisam nesen tas bija, kad Latvijas Republika iestājās Eiropas Savienībā, un daudzi no mums vēl labi atceras gan došanos pie vēlēšanu urnām, gan ar referendumu saistītās kaislības.
Nu apaļā gadadiena sagaidīta, un laiks kārtējo – jau piekto reizi – izvirzīt deviņus Latvijas pārstāvjus, kam turpmākos piecus gadus uzticēsim pārstāvēt savu valsti 27 Eiropas Savienības dalībvalstu un 736 deputātu skaitā.
Kā gan mums klājies šos divdesmit gadus kā “Eiropas kopējās saimes” locekļiem? Kādi bijuši ieguvumi, kādi zaudējumi vai trūkumi? Vai mums vispār vajadzēja iestāties un vai mūsu balsis tikušas sadzirdētas? Vai vispār ir jēga iet un balsot, bet – ja jēga ir, tad kā izdarīt savu izvēli? Šādus jautājumus pirms vēlēšanām uzdodam gan cits citam, gan paši sev. Un atbildes ir dažādas, daudzveidīgas, pat pretrunīgas.
Jā, arī šo rindu autoram nav viegli noformulēt savu personisko attieksmi, lai tā būtu pēc iespējas objektīva. Neapšaubāmi, bijis daudz ieguvumu, bet tajā pat laikā jāatzīst gandrīz katram no tiem līdzi vilkušās savas negācijas. Mēs esam ieguvuši atvērtas robežas un drīkstam brīvi ceļot pa Eiropas zemēm, taču kā blakne līdzi nākusi nekontrolēta migrācija. Jo Eiropas Savienības robežas ir slēgtas tikai tiem, kas ieceļo godīgi, izmantojot robežkontroles punktus, savukārt visi pārējie… Nevis tiek apturēti un izraidīti, bet tiek laipni gaidīti un bauda daudz tādu priekšrocību, kas nav pieejamas valstu apzinīgajiem nodokļu maksātājiem. Diemžēl pateicībā par laipno uzņemšanu un pabalstiem ievērojama daļa šo jaunpienācēju nevis cenšas integrēties un sniegt pienesumu patvērumu devušai valstij, bet gan nereti veido savas noslēgtas kopienas un terorizē vietējos iedzīvotājus. Šo nenormālo situāciju nācies personiski izjust gan 2010.-2012. gadā, ilgstoši viesojoties Lielbritānijā, gan jo īpaši 2018. gada Ziemassvētkos Parīzē, kad uz svētvakara dievkalpojumu Notre Dame katedrālē devāmies ar automātiem bruņotu vīru apsardzībā. Raugoties uz žogu un policijas kordonu visapkārt Dievmātes katedrāles laukumam, pārmāca neizpratnes un bezpalīdzības sajūta. Kā gan varējām nonākt tik tālu, ka pašiem savās mājās, kristīgās civilizācijas šūpulī, nu jābaidās no svešu kultūru un citu reliģiju ekstrēmistiem? Kā gan iespējams, ka demokrātiskā valstī kādam jāsatraucas par savu drošību un pat dzīvību reliģiskās pārliecības vai kultūras piederības dēļ? Kur tad palika vienlīdzība un demokrātija? Vai varat iedomāties līdzīgu situāciju mūsu Latvijas, Kurzemes jaukajās mazpilsētās un ciemos?
Nenormālais migrācijas spiediens ir viena no bīstamākajām blaknēm, ar ko Eiropas Savienība tā īsti nemaz necīnās. Vien atsevišķas dalībvalstis cenšas šo migrācijas plūsmu kontrolēt, diemžēl tas izraisa Eiropas varas iestāžu neizpratni; tā vietā, lai padomātu par savu ārējo robežu apsardzību un efektīgu bruņoto spēku izveidi (naudas tam pietiktu, ja būtu gribēšana), lielāka uzmanība tiek pievērsta migrācijas kvotu uzspiešanai dalībvalstīm un cīņai ar tiem, kas sauc šo migrāciju par nevēlamu vai cenšas aizstāvēt nacionālās intereses.
Labprāt jāpiekrīt Eiropas demokrātijas principiem, kas atļauj ikviena indivīda viedokļa brīvu izteikšanu, ciktāl tā nepārkāpj krimināli vai administratīvi sodāmu darbību robežas. Patiešām, neviens nedrīkst justies aizskarts un vajāts saistībā ar savu dzimumu, rasi, tautību, ticību, politisko pārliecību, seksuālo orientāciju. Tas pareizi, un Eiropa cenšas pie šiem principiem turēties. Taču tas nedrīkstētu novest pie visatļautības vai – kas vēl ļaunāk – atsevišķu elementu uzspiešanas kultūras jomā. Tad var iznākt tā, ka jau atkal daži tiek padarīti vienlīdzīgāki par citiem un no viena grāvja mēs naigi ielecam otrā, tā vietā, lai vienkārši cienītu cits citu.
Var jau iebilst, ka pasaule mainās un šī ir tikai tāda izmirstošās “veco krabju” paaudzes murkšķēšana, tomēr der paturēt prātā, ka jebkurai kultūrai nepieciešama sava identitāte, savs ticības un morāles normu kanons, pie kā turēties. Ja šāda atbalsta nav, visai strauji var sekot vērtību sistēmas sabrukums, kā vēsture to ne reizi vien jau pierādījusi. Tāpēc paturēsim prātā – Eiropas Savienībā paši pēc brīvas gribas esam iestājušies, iespējams, pat izvairoties no (piemēram) Baltkrievijas likteņa, tāpēc mūsu pienākums ir doties uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām un izvēlēties cienīgus savas valsts pārstāvjus.
