Aizsardzības ministrs Artis Pabriks aicinājis palielināt Latvijas aizsardzības izdevumus. Vienkāršiem vārdiem sakot, ministrs aicina Latvijas valsti bruņoties.
Milzīgais bezdarbs, iedzīvotāju masveida "bēgšana", šķietami nebeidzamās budžeta griešanas un daudz citu neatrisinātu problēmu liek šim aicinājumam izklausīties absurdam, nešaubos, ka daudzi to uztver kā ņirgāšanos. Pats ministrs, cenšoties būt diplomātisks, atrunājas, ka viņa aicinājums neesot "Krievijas draudu dēļ". Tāpēc vēl jo vairāk jājautā – kam mums jau tā ierobežotie līdzekļi būtu jāiegulda ieroču iegādei? Diemžēl nekas nav tik vienkāršs, kā izskatās…
Latvijas valsts, cenšoties nodrošināt savu turpmāku pastāvēšanu iespējamo nākotnes draudu dēļ, ir brīvprātīgi pievienojusies Ziemeļatlantijas aliansei un attiecīgi arī uzņēmusies saistības, kas cita starpā paredz uzturēt valsts bruņotos spēkus labā formā. Organizācijas sistēma ir pietiekami taisnīga, paredzot, ka visām tās dalībvalstīm kopīgajā drošībā jāiegulda līdzvērtīgi, lai nebūtu tā, ka kāds dzīvo uz citu rēķina, cerot, ka militāri spēcīgākie aizstāvēs jebkurā gadījumā. Turklāt iesaistīšanās NATO valstij dod ne tikai militāru labumu. NATO dalībvalsts statuss ir starptautiski prestižs; tā ir kā garantija potenciālajiem investoriem, ka viņu ieguldījumi tiks aizsargāti…
Sekojot līdzi starptautiskajiem notikumiem, varam sajust mums ne visai labvēlīgas tendences. Krievijas publiskie paziņojumi par Eirāzijas Savienības veidošanu, kas būšot potenciālā PSRS mantiniece, kā arī arvien pieaugošā negatīvā retorika starp Rietumu un Krievijas politiķiem gan ekonomisku, gan demokrātisku, gan militāru iemelsu dēļ, sāk radīt aizdomas par jauna aukstā kara (cerams, ka tikai tā) iespējamību. It kā jau kādas valsts tiešs militārs uzbrukums mums tuvākā nākotnē nedraud, taču tāpat jāatzīst, ka par dažu valstu neprognozējamību nekādu šaubu nav. Visai nesena vēsture jau mums rādījusi, ka "atteikšanās no jebkādām pretenzijām uz Latvijas tautu vai zemi uz mūžīgiem laikiem" var ilgt tikai 20 gadus. Tātad rezumējot, skarbā patiesība ir tāda, ka dzīvojam potenciāli bīstamā rajonā, tāpēc jāievēro attiecīgi sadzīves noteikumi… drošības dēļ jābūt gataviem upurēt vismaz daļu no labklājības.
Latvija pārāk maza valsts lai kāds mums prasītu vai gribam Eirāzijas Savienībā vai nē.
Es jau paredzu cik priecīga būs Zoja Zoskāje, kad būs jāsāk runāt otrajā valodā.
Un vēl saka, ka bez parakstu vākšanas zīmodziņa pasē vispār uz Sibīriju varēs kandidēt..
Tākā man ir prātīgāks piedāvājums – izvācamies. Bruņošanās te nelīdzēs.
Dēl ko tādu valsti kā Latviju aizstāvēs simtgadu mēs kādam esam vajadzīgi,te vakar klausījos pārraidi ar to pārstāvi NATO,gribēja teikt ka Latvija pelnot uz tranzītu uz Afganistānu,labi ka žurnalsts neļāva,jo viņš jau nezināja ka tranzīts apstājies tā tur tie kas sēž nezin kas paša valstī notiek.
vai tad nevar uzlikt ložmetēju uz eksprezidentu supeurauto!!!
Igauņiem kājnieki ir sasēdināti bruņumašīnās un tiek spriests par Leopard vai citu tipa tanku iegādi priekš tanku bataljona. Lietuviešiem ir motorizētā brigāde jau vairākus gadus [kopš jau 90-tajiem?] "Dzelzs vilks". Tikmēr mums ir tikai 2 kājnieku bataljoni, kuriem kara gadījumā principā būtu jākaujas ar vecvectēvu/vectēvu metodēm, respektīvi, izmantojot kājas un automašīnas kā pārvietošanās līdzekli. Igauņiem tas viss izmaksāja salīdzinoši nelielas summas, respektīvi, dažus desmitus miljonus, kas nav liela summa pat pie Latvijas ekonomiskas situācijas, jo tas nav ikgadējs pirkums, jo buņumašīnas kalpos ilgāku laiku. Jā, mēs esam NATO, bet neviens nevarēs šeit ierasties 24 stundu laikā, lai mūs piesegtu, tas ir, pie jebkuriem apstākļiem ir jārēķinās, ka ir jāspēj nodrošināt placdarmu ES/NATO valstu karaspēka izsēdināšanai un to nevar izdarīt skrienot ar kājām pāri visai Latvijai. Ir nepieciešama puslīdz sakarīga tehnika, ja ir vēlme izpildīt kaut minimālo programmu – noturēt placdarmam nepieciešamo teritoriju vismaz nedēļas/divu ietvaros. Un tās lietas, kas mums ir vajadzīgas – bruņumašīnas, gaisa aizsardzība, sakari, neliela artilērija un vēl šis tas nemaksā ne miljardus, ne arī simtus miljonus. Mēs to varam atļauties un tas viss nav jāiegādājas vienā dienā, jo visur to dara pakāpeniski.
Jebkurā gadījumā apmēram nojaušu, cik jūs pats reāli būtu gatavs kaut ko darīt, ja pienāktu X stunda, jo lielākā daļa, kas spriedelē apmēram šādā stilā smagākais, ko cilā, ir alus pudele un ar savām nosmēķētajām plaušām un grūtnieces alus vēderu i desmit km nevarētu noiet maršā. Tā kā labāk vispirms paskatieties uz sevi pirms grābstīties pa miglu…
Toms, tas raksts tāds paviršs. AM budžeta palielināšana uzreiz jau nav bruņojuma palielināšana. Varbūt modernizācija?
Tā moderzinācija varētu būt mēslu dakšas, jo zemniekiem vairs nevajag,varbūt pa velti atdod.