Dzintara Irbes foto Tētis Mārtiņš un mamma Kristīne lepni, ka meitiņa Luīze Amēlija jau brauc ar balansa ritenīti bez pedāļiem. Lai tiktu uz priekšu, jādipina ar kājiņām.

Uz velosipēda no divu gadu vecuma

“Interese par braukšanu ar velosipēdu jārada jau bērnībā,” uzskata
velosipēdu remonta meistars un restaurators, agrāk Latvijā atzīts BMX frīstailists,
tagad – ekstrēmo sporta veidu sacensību rīkotājs saldenieks MĀRTIŅŠ STRAZDS.


Man bija vecāks kaimiņš, septiņgadīgs, viņam trīsritenis “Spārīte”,” vecāku
stāstīto atceras Mārtiņš. “Divos gados ar to pabraukt nevarēju, bet draugs stāvēja uz
riteņa kāpslīšiem tā aizmugurē, un pa abiem uz priekšu tikām. Kad man jau bija pieci
gadi, mājas pagalmā varēja dzirdēt trokšņus no BMX trases Saldus nomalē. Tik tālu
nebijām bijuši, tāpēc, vadoties pēc trokšņa, gājām to meklēt. Pirmo reizi ieraudzīju, kas
ir BMX. Iespaidi bija tik lieli, ka man norāva jumtu, vēl tagad, 33 gados, esmu aizrāvies
ar velosipēdiem.”
Ģimenes atbalsts
Tajā laikā dabūt BMX riteni bija neiespējami, bet tētim bija saliekamais ritenis
Aist”, kuru pārtaisījām. Septiņu gadu dzimšanas dienā omīte uzdāvināja pašu
vienkāršāko bērnu velosipēdu, bet tas izskatījās pēc BMX. Jau pirmajā lēcienā pārlūza
rāmis. Protams, vecāki un ome dusmīgi, jo par riteni bija iztērējuši milzu naudu, bet es
pirmajā braucienā to salauzu. Kādu laiku bija jāiztiek bez velosipēda, taču braukšana
nebeidzās, prasīju draugiem, lai iedod savējos.
Mācījos pamatskolā, kad krusttēvs uzdāvināja īstu BMX riteni, ar to sāku nopietni
trenēties. Dienām dzīvoju pa trasi, protams, elkoņi un ceļi bija nobrāzti līdz asinīm.
Vecāki velosipēdu atņēma un pieķēdēja istabā pie radiatora: kamēr nesadzīs pušumi,
nekādas braukšanas. Filmās biju redzējis, kā mūķē atslēgas. Kamēr vecāki darbā, visu
dienu neatlaidīgi darbojos. Atmūķēju, un prom uz trasi. Tad mamma likās mierā, jo
saprata, ka čalis bez riteņa nevar dzīvot. Vecāki sāka pirkt dažādus aizsargus, lai
drošāka braukšana.”
Mārtiņš novērojis, ka šodien drošai braukšanai bērnu vecāki pievērš lielāku
uzmanību. Tas svarīgi ne tikai velotrasēs, bet arī uz ielas un veloceliņiem. “Visdrošākā
braukšana ar velosipēdiem ir Holandē, tur ir ļoti pārdomāta veloceļu sistēma. Ziemā tos
apsilda, bērni uz skolu brauc ar velosipēdiem. Tā ir velosipēdistu paradīze. Latvijā šinī
ziņā vēl daudz darāmā, jo ārpus pilsētām jābrauc pa šosejām, kur velosipēdistiem
bīstami.”
Mārtiņa draudzene Kristīne arī ir velomīle, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņu
meitiņa Luīze Amēlija velosēdeklīti tika iesēdināta, kad viņai vēl nebija gads. “Riteņi
tagad aprīkoti ar dažādām štellēm, lai ar tiem varētu pārvietoties ģimenes ar maziem
bērniem. Tagad meitai ir gads un septiņi mēneši, un viņa jau brauc ar savu balansa
ritenīti. Kad tiek skeitparkā, nevaram no tā dabūt ārā.
Grib būt profesionāls sportists
Jau bērnībā Mārtiņu sāka interesēt sports. “MRS zemes tramplīnu trase Saldus
otrā malā tajā laikā bija lielākais dirt parks Baltijā, dullākā vieta, kur mācīties dažādus
trikus. Man bija desmit gadu, kad sāku trenēties BMX frīstailā. Saldenieki toreiz bija
Latvijā labākie šajā sporta veidā. Ar laiku lielie puikas pamanīja arī mūs, mazos, jo
sākām viņiem griezt ārā pogas. Lēkājot pa lielajiem tramplīniem, atkal paliku bez riteņa.
Nopirkt jaunu nebija iespēju, normāla alga toreiz bija 160 latu, bet ritenis maksāja ap
400. Šodien tas maksā 2000 eiro! Gāju uz trasi un atkal diedelēju, lai iedod pabraukt.
Toreiz Latvijā labākais frīstailists Igors Miņenko man atdeva savu veco GT BAMP riteni.
Tas man bija sapņa piepildījums gāju gulēt un riteni noliku blakus.
Trīspadsmit gados aizbraucu uz pirmajām sacensībām Ventspilī, tur bija uzbūvēts pirmais lielais skeitparks Latvijā. Pa tādu iepriekš nebiju braucis, tāpēc trijniekā netiku.
Četrpadsmit gados izcīnīju savu pirmo uzvaru klasiskajā BMX trasē, bet pirmajās dirt
festo frīstaila sacensībās MRS trasē amatieru klasē dabūju trešo vietu. Ou, man tas
šķita ļoti liels panākums! Tad arī Ventspilī uzbūvēja zemes tramplīnus, bet saldeniekiem
jau bija vērā ņemama pieredze, tāpēc pirmajās sacensībās ventspilniekus uzvarējām un
dabūjām visas naudas balvas. Rīgā notika “Nokia extreme” sacensības, kurās piedalījās
tikai labākie. Man galvenais bija tajās piedalīties.”
Frīstailistu sabiedrība Mārtiņu jau pazina, viņš nebaidījās taisīt sarežģītus trikus un
sacensībās piedalījās ar iesauku Strazdiņš. “Pabeidzu 9. klasi, bet Saldū nepaliku, jo te
nebija skeitparka. Ventspils bija tikusi tālāk, pats galvenais tur bija švammju kaste,
kurā mācīties trikus. Iestājos Ventspils tehnikumā, lai varētu turpināt trenēties. Mācījos
par pavāru, mamma deva izdzīvošanas naudu, bet tā bija par īsu, tāpēc sāku strādāt
Ventspils piedzīvojumu parkā. Velosipēdu veikalā “Sporta mānija” mācījāmies uzlabot
savus riteņus, skrūvēšanas iemaņas biju apguvis jau iepriekš Saldus velosipēdu veikalā
Vinnijs”.
Toreiz Mārtiņš vēl nezināja, ka kļūs par velosipēdu meistaru un restauratoru un
maza bērna aizraušanās par dzīves jēgu. Jaunības dullumā viņš aizbraucu uz Angliju,
puiša mērķis bija kļūt par profesionālu sportistu: “Anglijā bija lielākas iespējas, tur BMX
frīstails sāka attīstīties desmit gadu agrāk. No sešiem rītā līdz diviem dienā strādāju
desertu fabrikā, no pēcpusdienas līdz tumsai trenējos. Sadraudzējos ar vietējiem
sportistiem, un panācām, ka turienes skeitparkā ievieš dažādus jauninājumus.
Piedalījos Lielbritānijas čempionātā, kurā bija visas spožākās zvaigznes, un izcīnīju
sesto vietu. Tas bija mans lielākais panākums sportā, bet sapratu, ka profesionāļa
karjera neizdodas, tāpēc atgriezos Latvijā. Draugi, saldenieki, bija sākuši Rīgā, VEF
teritorijā, būvēt iekštelpu skeitparku.”
Gūst darba pieredzi un sāk biznesu
BMX frīstails ir traumatisks sporta veids, bet Mārtiņš nopietni savainojās, krītot ar
velosipēdu uz ielas. Tikai pēc diviem gadiem viņš varēja atsākt treniņus. Krājot
zināšanas savam šodienas biznesam, viņš aizbrauca uz Tenerifi, kur dabūja mehāniķa
darbu MTB velosipēdu veikalā, vēlāk strādāja Vācijas velosipēdu rūpnīcā par kvalitātes
kontrolieri. “Tur ieguvu lielisku dzīves un darba pieredzi,” viņš atceras. “Rūpnīcā bija
700 darbinieku, kas dienā saražoja 1000 velosipēdu. Ar vietējiem domubiedriem
izbraukāju Vācijas un Francijas labākās BMX frīstaila trases. Ieraudzīju tik augstu
līmeni! Trenējos un piedalījos Vācijas čempionātā, kur dabūju otro vietu.
Atgriezos Rīgā un turpināju mehāniķa darbu. Bērnības draugi, kam BMX frīstails
bija asinīs, sāka rīkot alternatīvās mūzikas festivālu “Zvērā”, uz kuru brauca jaunieši ne
tikai no Latvijas, bet arī ārzemēm. Tur sākās mana pieredze frīstaila sacensību
rīkošanā, apvienojām mūziku ar sportu.” Šīs prasmes Mārtiņš Strazds pilnveidojis tik
tālu, ka šogad jūlijā jaunajā Saldus skeitparkā kopā ar domubiedriem no biedrības
Saldus Action Sports” sarīkoja Baltijā pirmās UCI C1 pasaules ranga sacensības BMX
frīstailā.
Pirmais mēģinājums biznesā Mārtiņam bija neveiksmīgs, jo sastrīdējās ar
investoru. Skumju mākts, viņš satika bijušo BMX braucēju Gastonu Jaunbrāli, abi
nolēma izveidot veloservisu “Bike Stop 33”. Viņi sadarbojas ar velosipēdu rūpnīcu
Venta” Skrundā, dalās ar savām idejām, kopīgos izbraukumos prezentē viņu
ražojumus.
Sešos gados, remontējot un restaurējot velosipēdus, meistari ievērojuši Latvijas
riteņbraucēju paradumus: “Velobraucēju Latvijā kļūst vairāk, bet, ja ārā slikts laiks, ar
riteņiem nebrauc. Citur pasaulē brauc visu gadu. Bet domāšana mainās, degviela kļūst
dārgāka, un cilvēki pievērš vairāk uzmanības veselīgam dzīvesveidam, negrib piesārņot
dabu.

Reizēm esmu pārsteigts, kā cilvēki tērē naudu. Velosipēdu tirgus ir pārpildīts ar
Ķīnas preci, kas izskatās glīti, bet nav kvalitatīva. Ritenis, kura vērtība ir 1500 eiro,
nevar maksāt 300. Cilvēki to nesaprot, dusmojas, kad internetā nopirkts jauns ritenis
neiet. Sākumā cītīgi visiem par to stāstījām, bet neklausa. Iesaku nekautrēties un pirms
velosipēda pirkšanas iet uz veikalu vai servisu pie speciālistiem pēc padoma.
Velosipēds ir lētākais transporta līdzeklis, bet par to jārūpējas. Kalpos līdz mūža
galam, ja regulāri tiks uzpasēts, nevis ziemā ielikts pagrabā. Jā, ziemā Latvijā ar
velosipēdiem brauc retais, tāpēc mehāniķiem nav darba. Lai nebūtu jābrauc strādāt uz
ārzemēm, kopā ar Gastonu izveidojām sporta bāru “Studio 33” tikšanās vietu
velobraucējiem un motosportistiem. Tā ir BMX slavas zāle, jo Latvijā šis sporta veids
piedzima Saldū. Esam apkopojuši tā vēsturi no pirmās dienas, savākuši dažādas
relikvijas. Interjers tapa no vecām velosipēdu detaļām.”

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu
atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.