Vissvarīgākais – personāls…
– Nesen pagājušas jūsu pirmās 100 dienas, darbojoties Tukuma slimnīcas vadībā. Kādi ir pirmie secinājumi? Kur iezīmējas problēmas un kādi redzami to risinājumi?
– Līdz šim, strādājot kā ārsts, atrados, ja tā var teikt, barikāžu otrā pusē un skats uz slimnīcas darbu bija mazliet citāds. Tagad saprotu, ka galvenajam ārstam nākas pieņem atbildīgus, reizēm pat smagus un nepatīkamus lēmumus. Jāstrādā ar personālu, un cilvēki ir ļoti dažādi. Kā jau sacīju iepriekšējā intervijā, nekādu revolūciju es netaisos rīkot, un šai ziņā mana nostāja nav mainījusies. Lēnītēm, maziem solīšiem ejam uz priekšu un aizlāpām esošos caurumus.
– Kādi tad ir lielākie caurumi? Kas šobrīd izraisa vislielāko satraukumu?
– Vispirms jau personāls. Jaunu speciālistu piesaiste ir ārkārtīgi svarīga, un es mēģinu situāciju uzlabot. Tomēr, ņemot vērā visu to, kas notiek valsts līmenī un ar veselības aprūpes finansējumu, neko spožu gaidīt nevar. Slimnīcas darbinieki noveco, aiziet pensijā, jaunos kadrus piesaistīt ir ļoti grūti; ja viņi nāk, tad ar skatu nākotnē uz kādu citu vietu. Un tas vispirms saistīts ar līdzekļiem – ja nav personāla, nav naudas, ja nav naudas, nevar piesaistīt personālu un tā tālāk… Un jāsaprot, ka šeit darbs ir emocionāli smags. Tas nav tā, kā strādāt kādā ražošanas uzņēmumā vai servisā. Cilvēks jau nav mašīna, kam var vienkārši nomainīt kādu detaļu un būs atkal kā jauns. Te mums ikdienā jāsaskaras ar ciešanām, ar sāpēm, asarām, ar nāvi, arī pacientu un tuvinieku negācijām. Bieži vien slimnieki pie mums nokļūst diezgan smagā stāvoklī, “pārturēti” mājās, kas arī rada papildu problēmas.
… un, protams, finansējums
– Vai šajos trīs mēnešos notikušas kādas pozitīvas pārmaiņas? Virzība uz attīstību?
– Ja runājam par panākumiem… Pie mums līdz šim darbojās divi traumatologi – Jānis Liepiņš un Andress Salaks. Liepiņa kungs šobrīd veselības stāvokļa dēļ nevar strādāt, un nezinām, vai viņš atgriezīsies darbā. Paldies Dievam, izdevās atrast traumatologus Rīgas slimnīcās, viņi brauc operēt gan mūsu slimniekus, gan piesaista savējos pacientus plānveida operācijām. Ar viņiem varētu izveidoties laba sadarbība nākotnē. Taču viss atduras pret kvotu finansējumu – naudas piešķirts pārāk maz. Šiem speciālistiem taču arī jāmaksā algas, un mēs tagad maksājam bezmaz vai no saviem resursiem; ar tādu domu, ka tomēr saņemsim to naudu, ko mums jau šobrīd ir parādā Nacionālais Veselības dienests.
– Pieļauju, ka ir lasītāji, kas nezina, kā veidojas šis medicīnas iestāžu finansējums? Kas ir bieži daudzinātās kvotas? Kā valsts finansētā veselības aprūpē vispār var izveidoties šādi parādi un iztrūkumi?!
– Aprakstot vienkāršoti, ir tā – mēs strādājam un visas medicīniskās manipulācijas fiksējam pēc DRG kodiem. Tā ir veselības aprūpes pakalpojumu uzskaites un apmaksas sistēma. Katra manipulācija, piemēram, kāda operācija, šifrējas ar konkrētu kodu, un katram kodam ir aprēķināts izcenojums, pakalpojuma izmaksas. Tur iekļauts viss: daktera un pārējā personāla darbs, slimnīcas amortizācija, elektrība, gultas veļa, medikamenti un tā tālāk. Un uz šī pamata tiek aprēķināts valsts finansējums medicīnai. Tikai lieta tāda, ka šie izcenojumi ir aprēķināti, es pat nezinu, kurā gadā, – nu ļoti sen, līdz ar to pilnīgi neatbilst pašreizējai situācijai. Šī neatbilstība ir nevis par dažiem procentiem, nē, tā ir daudz, daudz lielāka! Turklāt vēl jāņem vērā, ka naudas saņemšana notiek ar lielu nokavēšanos. Nauda tiek piešķirta, nevis pamatojoties uz šī brīža nepieciešamību, bet uz iepriekšējā gadā veikto manipulāciju apmēriem. Tātad, piemēram, mums no valsts budžeta tiek piešķirta kaut kāda summa, un, ja mēs to neesam izmantojuši, pieņemsim, kaut kāda iemesla dēļ mums bijis mazāk slimnieku, mazāk operāciju – tad nākamajā gadā šīs kvotas tiek samazinātas. Bet, ja mums pacientu pieplūdums šogad būs lielāks nekā bija iepriekšējā gadā, tad arī nebūs pietiekami daudz līdzekļu, lai viņus apkalpotu… Vēl kāds iemesls piešķirto kvotu neizmantošanai – nav speciālistu, nav darbinieku. Tātad nevaram sniegt kādu konkrētu pakalpojumu. Skaidrs, ka pacienti meklēs iestādi, kur šie darbinieki ir, kur šis pakalpojums ir pieejams. Un atkal sākas apburtais loks: nav pacientu – nav manipulāciju un atkal nākamajā gadā kvotas tiek samazinātas. Un tā – gadu no gada…
Palīdziet mums, mēs slīkstam!
– Ja ar katru gadu naudas kļūst aizvien mazāk, tad jau varam drīz nonākt līdz slimnīcas slēgšanai!?
– Patiesībā – jā. Ir tikai viens ceļš, kā izrauties no šī cikla, no šī riņķa danča. Visu izšķir speciālistu jautājums. Un tad jāvaicā pašiem sev: ko mēs varam piedāvāt, lai viņus piesaistītu? Līdz pat šim brīdim nespēju saprast, kā mana alga, pieņemsim, Stradiņa klīnikā par to pašu darbu un slodzi var atšķirties, piemēram, no algas šeit. Kāds pamatojums? Kāpēc ārsts komfortablāk jūtas tur, Rīgā, kaut arī tur ir spēcīga konkurence? Tātad nav vienādas stundu likmes katrā pašvaldībā! Saprotiet, jaunie speciālisti ne visai vēlas nākt uz šejieni, jo slimnīca ir, varētu teikt, ne visai moderna, un cerību, ka novads varētu būvēt jaunu slimnīcu, ir maz. Ja pašvaldība mums nepalīdzēs mēģināt kaut ko sakārtot, paremontēt, būs grūti izdzīvot…
– Jums jau ir konkrēts saraksts ar praktiskiem pasākumiem, kas jāpaveic, lai situāciju kaut nedaudz uzlabotu?
– Vajadzīgs operāciju zāles remonts, jo mūsu jaunie traumatologi, kuri cer pie mums palikt, ir uzstādījuši savas prasības; viņi grib, lai operāciju zāle ir modernāk aprīkota. Tagad viņi ir jauni, strādāt griboši, viens jau sertificēts, divi – saņems sertifikātus drīzumā; es pat ceru, ka viņi pārtrauks savas prakses pārējās vietās un paliks tikai pie mums. Bet viņiem vajag platību, kur strādāt, normālus, modernus darba apstākļus. Ja reiz viņi mūs izvēlējušies un solījuši te palikt, tad vēlas arī no mūsu puses kādu pretimnākšanu. Šaubos, vai mēs to pavilksim ar saviem spēkiem un ar esošo finansējuma sistēmu. Vajadzīgs universālais operāciju galds traumatologiem, ko varētu izmantot arī urologi, – no septembra mums sāks strādāt urologs no Stradiņiem ar dažāda veida manipulācijām.
Taču tādu pozīciju, kas jāuzlabo, ir daudz. Un renovēt kaut ko vecu – tas nav labākais risinājums. Palātu izvietojums, palātu organizācija, operāciju zāle – tas viss ir novecojis. Bet ir lietas, ko var un vajag izdarīt. Gribu lūgt pašvaldības izpratni, – ja mēs esam novadam vajadzīgi, tad palīdziet mums, mēs slīkstam! Saprotu, ka pašvaldība nevar ietekmēt kvotu apmērus, bet kaut kā aizstāvēt mūs, pārstāvēt sava novada slimnīcu, lai mēs saņemtu vismaz par to, ko esam padarījuši, pacīnīties par mūsu interesēm! Tiešā palīdzība no novada būtu tādas praktiskas lietas, piemēram, jauns operāciju galds, zāles remonts, varbūt vienoties par jauno speciālistu rezidentūras apmaksu, un šādu rezidentu vajadzīgs daudz – gan ķirurgu, gan neirologu, gan terapeitu. Piemēram, man ir pieteicies viens rezidents, radiologs, kurš apņemtos pie mums strādāt, ja viņam apmaksātu rezidentūru, tie ir 25 000 eiro piecos gados. Lūgšu vadību un pašvaldību izskatīt šādu iespēju, jo mūsu speciālisti noveco, vēl trīs, četri gadi, un daudzi jau būs aizgājuši pensijā.
Pamatu optimismam vēl neredz
– Bet varbūt tomēr ir kaut neliels pamats optimismam? Trīs traumatologi un urologs, kas būs gatavi strādāt, – iesākumam tas izklausās cerīgi.
– Diemžēl trūkst arī citu speciālistu. Man ir pazīstami daudzi labi un kvalificēti mediķi gan Rīgā, gan citur. Esmu ar saviem aicinājumiem un lūgumiem jau visiem apnicis. Un uzreiz ir jautājums par samaksu. Cik maksāsi? Kad nosaucu piedāvājumu, tā saruna beidzas… Protams, jāmēģina vēl, ir jāmeklē. Kā motivācija varētu būt tas, ka šeit, reģionos nav tik lielas konkurences starp speciālistiem kā Rīgā, tāpēc jaunam, praktizējošam ārstam te varētu būt komfortablāk un mierīgāk strādāt. Bet kopumā ņemot, pamatu optimismam vēl neredzu. Pat ja pašvaldība jaunajiem mediķiem piedāvātu iespēju dzīvot šeit, Tukumā, baidos, ka tas arī nevarētu kalpot par motivāciju, lai nāktu pie mums strādāt. Mēs, kas esam auguši padomju laikos, esam pieticīgāki, bet jaunie tādi nav. Viņi ir ambiciozāki. Ar vienistabas dzīvokli “hruščovkā” viņus neiekārdināt. Mūsu slimnīca nav prestiža. Alga nav liela. Es neesmu redzējis šos pašvaldības dzīvojamā fonda dzīvokļus, bet baidos, ka tas nebūs izšķirošais faktors, lai piesaistītu ambiciozu medicīnas speciālistu… Taču es ceru, ka izdosies kopīgiem spēkiem rast risinājumu šai situācijai, lai Tukuma slimnīca, ko uzskatu par savām mājām, atkal uzplaukst.
Ja redzam perspektīvu, esam gatavi runāt par sadarbību
Lūgta komentēt Igora Puncuļa skatījumu, SIA «Tukuma slimnīca» valdes locekle Dzintra Rabkeviča piekrita, ka piesaistīt jaunus speciālistus ir ļoti svarīgi un šis ceļš izvēlēts pareizi. “Mūsu operāciju zāle pilnīgi noteikti ir atbilstoša noteikumiem, citādi jau neviens šurp nebrauktu un nemēģinātu kaut ko darīt,” viņa piebilda. “Bet katrs jauns cilvēks, protams, ierauga to, ko vajadzētu uzlabot. Ja runājam par remontiem un aprīkojumu, tad jācer uz pašvaldību; ja mēs redzam perspektīvu, ka būs personāls, kas strādā, tad viss ir iespējams, un, protams, tas ir jādara. Arī par iespējām finansēt jauno speciālistu rezidentūru tikko pārrunājām ar pašvaldības vadību; jautājums palika atklāts. Šāds finansējums ir ilgtermiņa sadarbība uz daudziem gadiem, bet mums šajā ziņā pieredze jau ir, tikko reanimatologs pabeidza rezidentūru ar mūsu atbalstu, tā ka – jā, šis ceļš ir ejams. Jāpaskatās mūsu normatīvie akti, ko varam, ko nevaram, bet pilnīgi noteikti – ja kāds ir gatavs nākt, tad esam gatavi izskatīt sadarbības iespējas. Bet tālākā stratēģija, kā strādāsim nākotnē, ir atkarīga no ministrijas jaunā dokumenta…”
Vai kārtējā slimnīcu optimizācija?
Izrādās, ka pieminētais dokuments ir Veselības ministrijas izstrādātais Informatīvais ziņojums par izmaiņām slimnīcu tīklā, kur analizēta situācija, pārskatīts nākotnes redzējums un slimnīcu profili – kādi pakalpojumi kurās slimnīcās paliek. Šie plāni neparedz slimnīcu slēgšanu, bet gan slimnīcu darba organizāciju. Atbilstoši ministrijas oficiālajam paziņojumam, “pamatojoties uz datiem par sniegto veselības aprūpi, pacientu skaitu, iedzīvotāju skaitu, medicīnas personālu u.c. rādītājiem, plānotas pārmaiņas slimnīcu stacionārajos profilos atsevišķās ārstniecības iestādēs. Tādējādi pacienti un finansējums tiek pārvirzīts sadarbības tīkla ietvaros uz atbilstošu ārstniecības iestādi, kā arī tiks stiprinātas neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļas un uzlabota tajās sniegtā palīdzība…”
Par attīstību runāt grūti, bet slimnīca darbu turpinās
Vakardienas, 31. jūlija, vēlā pēcpusdienā I. Punculis un Dz. Rabkeviča, kā arī domes priekšsēdētājs Gundars Važa atgriezās no vizītes Veselības ministrijā, kur bija ieradušies, lai pārrunātu slimnīcas nākotni.
“Ministrija pamatoja sava plāna būtību,” sarunu raksturoja Dz. Rabkeviča. “Lielos vilcienos – mums nekas nemainās. Bet ir nianses, par kurām diskutējām, tai skaitā arī par traumatoloģiju. Nevis par to, ka šī pakalpojuma nebūtu, nē, tas paliks, bet ar akcentu uz dienas stacionāru. Var piekrist viedoklim, ka politraumas un sarežģīti gadījumi jāārstē tur, kur iespējams veikt plašus izmeklējumus un komplicētas operācijas. Diskusija paliek par to, ka vienkāršāku traumu gadījumos cilvēkiem vajadzētu pakalpojumu saņemt tepat, pie mums. Ar pašvaldību pārrunājām slimnieku transportēšanas jautājumu, to, kādas var rasties cilvēkiem problēmas, ja viņus aizved tālu projām, uz citu pakalpojumu saņemšanas vietu, kā viņus pēc tam nogādāt mājās. Runājām arī par daudziem citiem organizatoriskiem jautājumiem. Bet, jāteic, ka tas notika normālā, lietišķā gaisotnē, un slimnīcai nekādu apdraudējumu šobrīd nav.
Mēs runājām, protams, arī par finansējumu. Jo šī reforma, tāpat kā jebkuras pārmaiņas, ir saistīta ar naudu. Lai šo realizētu, arī vajadzēs ievērojamus līdzekļus, un būtu labi, ja tie atrastos. Bet šobrīd mums ļoti svarīgi, lai varētu nosegt to, kas nepieciešams tagad: vispirms tā ir ambulatorā pārstrāde. Šķiet, ka augustā, kad tiks atrisinātas visas birokrātiskās procedūras, nauda būs. Bet šobrīd mēs dzīvojam, tā teikt, no rokas mutē, nauda ir tikai pašam nepieciešamākajam. Pat pagājušās sezonas apkures parāds vēl nav nosegts, un par kaut kādu attīstību te nevar runāt, kamēr nav saņemts papildus finansējums. Bet katastrofa tā nav un par slēgšanu nevar būt ne runas! Lai kādas nebūtu problēmas, cīnīsimies, lai tās risinātu, un slimnīca darbu turpinās.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Mūsu veselība?” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2023
