FOTO “Mēs mēdzam mīlīgi teikt – veloceliņš. Tomēr tas ir tāds pats ceļš kā jebkurš cits. Riteņbraucēji, elektroskrejriteņu lietotāji pārvietojas pietiekami ātri, lai apdraudētu gājēju drošību. Nepietiek, ka joslas nodala ar dažādu krāsu bruģi. Viens no veidiem, kā tās nošķirt, – visā ceļa garumā pa vidu likt bruģi ar pumpām vai, vēl labāk, kā redzams šeit, – zaļā zona nepārprotami katru satiksmes dalībnieku virza pa savu ceļu. Pozitīvi, ka laternu stabi nav nevienā joslā,” komentē pieejamas vides eksperts Jurģis Briedis.

Velosipēdists uz ceļa. Autovadītāji iecietīgi, gājēji – neprognozējami

Turpmākajos septiņos gados 30% no Eiropas Savienības
finansējuma tiks novirzīti dažādiem videi draudzīgiem projektiem, tai
skaitā veloinfrastruktūrai. Vai droši, pārdomāti un labi savienoti
veloceliņi maina cilvēku ieradumus? Runājāmies par šo ar
infrastruktūras izbūvētājiem, velobraucējiem un arī autobraucējiem, kas
ar velosipēdistiem satiekas satiksmē.


Situācija uzlabojas
Aiga Meri ir Kurzemes plānošanas reģiona projektu nodaļas vadītāja.
Viņas skatījumu uz veloceliņu infrastruktūru veido gan profesionālā pieredze,
gan ceļojumos pieredzētais, jo Aiga ir velobraukšanas entuziaste. “Ne visi
cilvēki saprot atšķirību starp to, kas ir velomaršruti un to infrastruktūra un kas
– veloceliņi. Pēdējie ir satiksmes infrastruktūras daļa, kas dažkārt mēdz
iekļauties arī velomaršrutā. Veloceliņus veido pilsētās, lai tiešā veidā risinātu
satiksmes drošības jautājumus, lai katra plūsma – gājēji, riteņbraucēji un
automašīnas – virzītos pa savu joslu. Latvijā celiņi tiek veidoti pamazām, bet
apzināti. Svarīgi, lai tie būtu funkcionāli un savienotu dzīvojamo zonu ar
mācību iestādēm, darbavietām, pakalpojumu un atpūtas vietām,” skaidro
A. Meri.
Viņas novērojumi liecina, ka Kurzemē plašs veloceliņu tīklojums ir
Liepājā un Ventspilī: “Ideāli, ja celiņi iziet ārpus pilsētas un savieno
mikrorajonu vai piepilsētu ar centru. Piemēram, no Grobiņas pa veloceliņu var
aizbraukt līdz Liepājai. Situācija ar veloceliņiem uzlabojas, bet, protams, ja
ielas un reģionālie ceļi ir sliktā stāvoklī, to remontēšana ir primāra. Tomēr,
manuprāt, valstiska mēroga kļūda – rekonstruējot ceļus, nav paredzēts uzreiz
izveidot arī veloceliņu, tas summāri samazinātu izdevumus. Svarīga ir politiķu
izpratne par šo problēmu. Kamēr viņi brauks ar auto, nevis velosipēdu, nebūs
kas iestājas par finansējuma palielināšanu šai vajadzībai.” Speciāliste min
netiešus ieguvumus no velokustības attīstības: mazinās cilvēku
mazkustīgums, tēriņi par degvielu.
Latvija ir iekļauta EuroVelo (Eiropas Riteņbraucēju federācijas projekts,
kas paredz izveidot vienotu veloceļu tīklu, kas aptvertu visu Eiropu un pa kuru
riteņbraucēji varētu droši un veselīgi nokļūt no vienas valsts otrā pa speciālu
velosipēdistiem domātu ceļa joslu vai veloceliņu) tīklā, caur mūsu valsti iet trīs
maršruti. “Apmēram pirms 20 gadiem, kad mēs varējām pievienoties šim
kopīgajam projektam, daudzas pašvaldības vēlējās, lai ceļš ved gar tās
namdurvīm. Tomēr investēt infrastruktūrā, lai trasējums atbilstu eiropiešu
gaidām, gan nevēlējās,” tendences iezīmē A. Meri. Viņa uzsver, ka arī
starptautiskas nozīmes veloceliņš primāri kalpo vietējiem.
Problēmas ar zīmēm
“Esmu riteņbraucēja, jo domāju par veselību un ekoloģiju. Manā uztverē
veloceliņš ir pielīdzināms ielai, tikai pa to brauc transporta līdzeklis ar diviem
riteņiem. Tāpēc manas prasības pret to ir tādas, kā pret jebkuru citu vietu, kas
paredzēta satiksmei. Esmu ievērojusi, ka daļa cilvēku veloceliņus izmanto
brīvā laika pavadīšanai, un tas ir saprotams, jo, piemēram, kur gan bērnam mācīties braukt ar riteni, ja daudzdzīvokļu māju pagalmi pilni ar mašīnām?

Tomēr man tas traucē, jo es vēlos ātri nokļūt no vienas vietas uz citu,”
ikdienas braucēja prasības iezīmē Aiva Jakovela, kas jau 20 gadu uz darbu
brauc ar velosipēdu un izmanto to arī brīvdienās, apceļojot Latviju.
Mazapdzīvotās vietās pieredzējusī riteņbraucēja izvēlas pārvietoties pa
ielu, nevis veloceliņu. “Tā daru mazpilsētās, kur uz brauktuves tikpat kā nav
automašīnu. Šāda izvēle nav mana kaprīze, bet atvieglo braukšanu, jo
nobrauktuve no veloceliņa uz ielu ne vienmēr ir prasmīgi uztaisīta. Augšā-lejā
uzbraucieni mēdz būt nevienmērīgi, tāpēc izmantoju kalnu divriteni, tā
amortizatori mazina triecienu. Dodu priekšroku asfaltam, lai gan vizuāli
pievilcīgāks varbūt ir bruģis, bet tas bieži vien ir izdrupis. Latvijā veloceliņi
bieži ir par šauriem, vajadzētu vismaz trīs metru platumā. Ja celiņš ir šaurs un
kopējs ar gājējiem, tad braucējiem izmainīties gandrīz neiespējami. Manā
izpratnē ideāls veloceliņš ir gludi asfaltēts, tam pa vidu nav stabu un ceļš nav
jādala ar gājējiem,” daļu problēmu iezīmē riteņbraucēja.
Pie trūkumiem Aiva min arī norāžu zīmju neesamību: “Ir vietas, kur,
braucot pirmo reizi, maldos, ļoti pietrūkst navigācijas, kurā iezīmēti veloceliņi.
Autobraucēji var iepriekš izpētīt maršrutu, velobraucējiem tādu iespēju nav.
Kad remontē ielas, tad parasti uzstāda pārdomātu informāciju autosatiksmes
plūsmai un gājējiem. Riteņbraucējiem atliek minēt, kā pārvietoties droši.
Norāžu vai nu nav vispār, vai arī tās ir pārprotamas. Tādās vietās
velobraucējs koncentrējas uz ceļa nolasīšanu un kļūst bīstams citiem
satiksmē iesaistītajiem.”
Velobraucēja atzīst, ka infrastruktūra uzlabojas, viņa paslavē veloceliņu
tīklojumu Valmierā, Salaspilī, ceļa posmu Liepāja–Grobiņa, Jēkabpils celiņu
gar promenādi: “Nesen braucu maršrutu Dobele–Gardene un priecājos, ka
tur infrastruktūra pielāgota riteņbraucējiem, jo šajā posmā ir intensīva
satiksme, tās dēļ vienmēr braukšana bija neomulīga. Drošs ceļš
velobraucējiem, visticamāk, atslogos autosatiksmi. Domāju, ka mobilitātes dēļ
aizvien vairāk cilvēku pārsēdīsies uz velosipēda. Sastrēgumstundās es savā
maršrutā noteikti esmu ātrāka nekā autobraucēji.”
Bīstami ir mūzikas cienītāji
Vieglo automašīnu vadītāji ir pieklājīgi un iecietīgi pret velobraucējiem,
par traucēkli viņus uztver satiksmes autobusu šoferi. “Kopumā autovadītāju
kultūra attiecībā pret riteņbraucējiem mainās uz labo pusi, šoferi reizēm dod
priekšroku riteņbraucējiem vietās, kur tas nemaz nebūtu jādara. Savukārt
gājēji ir neprognozējami, viņi mēdz sapņaini klīst no savas joslas mums
domātajā. Tie, kas kaut ko klausās austiņās, velobraucējus vispār nepamana.
Cilvēki neizprot, ka velojosla ir atvēlēta ātrai kustībai, tātad potenciāli bīstami
uz tās atrasties. Es ļoti koncentrējos, lai nenotiktu negadījumi ne saduroties ar
cilvēkiem, ne automašīnām. Arī tad, kad zinu; man ir priekšroka, esmu
uzmanīga,” stāsta Aiva.
Uldis Balodis savukārt ir pieredzējis šoferis autopārvadājumu firmā. Viņš
zina, kā velobraucēji iekļaujas satiksmē gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs.
“Ja pilsētā ir veloceliņš, tad riteņbraucēji ir korekti un pārvietojas pa sev
paredzēto satiksmes joslu. Ja tādas nav, viņi mēdz braukt pa ietvi. Šoferiem
visvairāk nepatīk, ja velobraucēji pārvietojas pa šoseju. Pirmkārt, viņi ne
vienmēr brauc pa malu. Otrkārt, ja velobraucējs kaut ko klausās austiņās, tad
nemaz nedzird, ka no aizmugures tuvojas automašīna. Protams, ka apdzenot rodas pastiprināta vēja pūsma, kas ietekmē velobraucēju. Visi šie faktori nav
patīkami ne velobraucējam, ne automašīnas vadītājam.” U. Balodis pamanījis,
ka veloceliņu infrastruktūra uzlabojas, riteņbraucēju skaits palielinās un viņi
satiksmes noteikumus ievēro apzinīgi. Arī Uldis brīvdienās pievienojas tiem,
kas izmet līkumu ar divriteni.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības. 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.