Ar prieku kopā ar Jāni Siliņu, LKA E. Smiļģa Teātra muzeja vadītāju un profesoru, aicinājām Maiju uz tradicionālo laureātu sarunu. Sarunā J. Siliņš lieto uzrunu ”Tu”, jo viņam ir bijis arī tas gods būt Maijas pasniedzējam Kultūras Akadēmijā.
Priecīgi – Arnis Šablovskis
Teātris kā tango. Gandrīz…
– Sarunājamies ar Maiju Doveiku E. Smiļģa muzejā, Nacionālā teātra ekspozīcijas zālē, jo Maija jau 10 gadus ir Nacionālā teātra aktrise. Protams, uz skatuves ir daudz vairāk laika pavadīts… Lai arī tieši tāds skatuves meistars kā Žanis Katlaps nav sastapts, bet kāda sajūta jau par viņu varētu būt?
– Minimāla. Es nekad neesmu lepojusies ar savām zināšanām ne viena veida vēsturē. Mazliet gan esmu painteresējusies par Katlapa kungu…
– Nu tu jau esi arī tukumniece… Pavisam tuvu viņa dzimtajai vietai.
– Jā, tukumniece, turklāt esmu dzīvojusi tuvāk viņa mājām nekā daudzi tukumnieki, jo esmu no vietas, ko sauc par Tukuma Lauktehniku. Tur varētu būt tieši viduspunkts starp Katlapa Tumi jeb kādreiz sauktu par Dzimteni un Tukuma centru.
– Katlaps gan visas savas pirmās skolas ir apmeklējis Tukumā, tātad – viņš arī ir tukumnieks…
– Nu jā – šajā ziņā mums jau ir vienota izglītība!
– Turklāt tavi vecāki ir ārsti, un arī Katlapam rados ir ārsti… Labs aktieris jau arī ir, ja ne gluži ķirurgs, tad vismaz dziednieks…
– Jā, jā, tur tā saikne ir daudz lielāka nekā sākotnēji šķiet! Mēs jau arī preparējam, izsekojam. Nodarbojamies ar dedukcijām un indukcijām. Ļoti daudz ko arī diagnosticējam…. Pirmā doma, kas man ienāca prātā ir, kā mēs ar manu kursa biedru studiju laikā gājām veidot profesionālās etīdes – kad tu imitē kādu profesiju tik tālu, ka skatītājs jau tev sāk noticēt, ka tā ir tava profesija. Mums bija etīde ar operāciju zāli. Gājām uz 1. Pilsētas slimnīcu un skatījāmies operācijas. Vienu pēc otras. Nākamajā dienā es jau vairs nevarēju turpināt, bet kursa biedrs gan to darīja arī nākamajā dienā. Viņam viss beidzās ar to, ka viņš kļuva… par ātrās palīdzības feldšeri. Tā kā…
– Aizskatījās… Tātad, tur jau bija kaut kas aizraujošs!
– Tur bija aizraujoši. Bet mana attieksme pret medicīnu ir mainījusies pēc bērna piedzimšanas… Kāda saite ar to nu ir pārgriezusies. Esmu kļuvusi trauslāka. Jutīgāka.
– Drīzumā būs gan izrāde, gan filma par Žaņa Katlapa skatuves partneri ar traģisku likteni Mariju Leiko, kas bija neirastēniskā tipa aktrise. To taču tu sevī esi pārvarējusi?
– Jā, laikam jau daudz vairāk gan nekā kādreiz. Priekš sevis esmu teikusi, ka izrādē tāds īsts iekšējs sabrukums drīkst notikt tikai vienu reizi.
– Un tam sabrukumam ir jābūt skatītājos…
– Tā ir ļoti grūta tēma. Reizēm jau aktierim šķiet, ka viņš spēlē skatītāju sirdis plosoši, taču patiesībā neko citu neizdara, kā vien plosa pats sevi uz skatuves, liekot skatītājam justies gana neērti. Tur tomēr jābūt kādai matemātiskai gudrībai. Ja godīgi, – es arī gana matemātiski pieeju savām lomām… Skolā man ļoti patika zīmēt. Mums bija brīnišķīga zīmēšanas skolotāja – Vaiva Zirdziņa. Viņa ļoti mīlēja krāsas un kompozīcijas. Un kompozīcijas sajūta – tā jau ir tik svarīga aktierim! Es teiktu, ka diezgan reti režisors zīmē tavu kompozīciju. Tas tev jādara pašam – ar to, kāds ir tavs pieteikums, kāda attīstība, kulminācija un risinājums. Nemaz nerunājot par to, ka kaut kur ir jābūt tam, kā tu piesaki to, kas atklājas vēlāk. Tad vēl jābūt kādam noslēpumam. Arī kam negaidītam par raksturu. Tā visu uzzīmēt… Tas ir tāds matemātisks darbs. Tu tādu formulu, skici zīmē, un tad to visu vēl jāpiepilda ar spilgtu saturu…
Autors gan arī ir daudz ko savam tēlam uzzīmējis. Par labiem autoriem jau vispār nav runas, viņi ir visu uzzīmējuši tik precīzi, ka tu tur nemaz nevari kaut ko savādāk veidot. Ja mēģini, notiek tas, ko saucu ”tev lauž ārā roku”. Bet akcentus tomēr tu vari arī salikt mazliet savādāk nekā autors, par to, kas, tavuprāt, ir būtiskākais lomā. Teiksim, ka stāstā par Arkādinu un dēlu Čehova «Kaijā». Visbūtiskākais jau tur nav pat mākslas jautājums mūsu izrādes traktējumā. Drīzāk tas ir jautājums par mātes un dēla ļoti skumjajām attiecībām. Tas izvērš traģēdiju, kas pārlejas itin visā. Mākslā un citur. Vien sākumā tas šķiet stāsts par mākslu, kas beigās jau ir tik sievišķīgs… Tā luga un Čehovs vispār man patīk ar to, ka tajā ir ļoti daudz ironijas. Viņš it kā ļauj saviem tēliem izkliegt fantastiskus postulātus, apmēram kā: ”Es nebaidos no vecuma!” – ”Es nebaidos no nāves!” – ”Es esmu jauna!” Bet nākamajā ainā viņas mīļotais vīrietis jau aiziet pie jaunākas un viņa raud gaužas asaras un pārdzīvo to, ka viņa ir veca. Viņš ļauj savam varonim uzkāpt augstu un tad arī zemu krist. Tas aktieriem ir tik interesanti! Tāpēc jau pat mazas lomas Čehova darbos ir lielas lomas!
Manā aktrises evolūcijā man daudz nozīmēja satikšanās un darbs kopā ar Gaļinu Poļiščuku, kura man iemācīja ļoti pragmatiski un racionāli sagrupēt savas lomas varones izpausmes, un tad tās arī ārkārtīgi emocionāli spēcīgi piepildīt. Vismaz tādai tendencei būtu jābūt. Visu spēt nosaukt vienā vārdā! Visas gribas darbības, salikt visu pa plauktiņiem. Viņa mums to prasīja; ja mēs kaut ko ne tā spēlējām, vaicāja: ”Tā, kas šeit ir? Ko tu gribi? Ko viņš grib? Par ko ir šī aina?” Tā, ka tevi naktī pamodina un tu zini, par ko tas ir. Tad ir tikai jautājums par to, kā tu sasniedz savu mērķi. Viņa bija tāda, ka neatlaidās! Varēja vienu teikumu drillēt dienām… Puņķi un asaras! Tas bija asiņaini, bet no otras puses – tas man bija jauns laikmets! Ar to arī sākās kāda mana saistība ar kino. Kino jau ir tikai tāda domu spēle. Intensīva domu spēle.
Vairāk lasāms ŠEIT======>>>>>>>>
Pa Ž. Katlapa balvas pasniegšanu ŠEIT=========>>>>>>>>>>>
I truly enjoy reading on this web site, it holds great articles. “The secret of eternal youth is arrested development.” by Alice Roosevelt Longworth.