Kolekcionēšana – zāles dvēselei. Saruna ar jaunpilnieci Agitu Metlu, kura kolekcionē bērnu ratiņus

Savulaik ar jaunpilnieci Agitu Metlu iepazināmies, kad viņa pašā kovidepidēmijas viducī uzsāka nelielu rūpalu – teju pašā pagasta centā, vecajā barona fon der Rekes kūtī, viņa audzēja, tā teikt, brīvās dējējvistiņas, gan jaunpilniekiem, gan arī iebraucējiem pārdodot viņu dētās oliņas. Turklāt arī pārdošana notika agrāk neierastā veidā – no pašapkalpošanās stenda. Bet nu pavisam nesen atklājās Agitas aizraušanās – bērnu un leļļu ratu kolekcionēšana. Daļu no savas kolekcijas viņa atrādīja Jaunpils Māmiņdienas pasākumā, un pati stāsta, ka nupat pabijusi arī Ogrē, kur guvusi ļoti lielu atzinību un interesi. 

Jau mazai – tikai rati!

Vaicāta par to, kā neparastā aizraušanās sākusies, Agita nepārsteidz – protams, ka bērnībā, kad leļļu ratiņi nemainīgi bijuši meitenes mīļākā rotaļlieta.

Agita:

– Kopš sevi atceros, vienmēr priecājos par bērnu ratiņiem, vienmēr gribēju, lai mamma nopērk atkal un atkal jaunus. Jo… Man ir trīs brāļi, kas mēdza ratiņus salauzt, tad nu atkal nācās pirkt aizvien jaunus. Protams, tad, kad sagaidīta kārtējā dzimšanas diena. Bet tas bija padomju laiks, kad tādus leļļu ratus tik viegli nemaz nebija dabūt, bet vienmēr mums paveicās un kaut kādos universālveikalos tos atradām… Atceros, kad man vajadzēja manas bērnības pēdējos leļļu ratus, braucām uz Dobeli, bet tur atrodamie man nepatika, Jelgavā arī nepatika, bet, braucot mājās, piestājām mazā miestiņā – Anneniekos, kur beidzot atradās rati, kas man bija puslīdz pa prātam… Arī Jaunpilī mums bija rūpniecības preču veikals, kurā varēja nopirkt dažādas lietas bērniem. Bija 80. gadu beigas, 90. – sākums, un atceros, ka tur bija atvesti sēžamie bērnu rati… Es jau biju paliela meitene, tomēr mammai izdīcu, lai man nopērk arī tos. Man pašai to ratu vairs nav, bet esmu atradusi internetā, kādi tie rati izskatījās, un ļoti vēlētos, tādus iegūt savai kolekcijai.

Bet kolekcionēšanai pievērsos tad, kad dzima mani bērni. Pirmais dēliņš piedzima 2010. gadā, un tad es arī sapratu, ka nevēlos tādus ratus, kā visiem, un iegādājos Itālijā ražotus retro stila ratus. Meitiņa piedzima 2016. gadā, un viņai ratus nopirku jau kolekcijas vērtībā – 30 gadus senus. Ar meitiņu es Jaunpilī biju pirmā, kas uzdrīkstējos staigāt ar tik seniem ratiem. To senumu vērtējot, jāsaka gan, ka viss nāk atpakaļ un modē nu ir arī retro stila rati. Tā mana kolekcija lēnām, bet pieauga, tomēr es to nevienam neatklāju.

Iznākt no skapja pamudina…cita kolekcionāre

Bērnības aizraušanās ir viena lieta, bet kolekcijas veidošanai nepieciešams īpašs grūdiens. Agitas gadījumā tas izrādījās citas kolekcionāres pieredze.

Agita:

– Reiz, lietainā dienā, izdomāju aizbraukt un Ķirpēniem (netālu no Kroņauces), kur dzīvo sieviete, kas organizē krāmu tirdziņus, un, kā vēlāk atklājās, kolekcionē arī ratus. Un varu teikt, ka viņa bija tā, kas man deva grūdienu “iznākt no skapja”, jo, lai arī gribēju, teica, ka nevienus ratus nepārdos, lai es tikai papriecājos… Tad arī es sapratu, ka neesmu šīs kolekcijas izveidē vienīgā un man ir jāatklāj sava aizraušanās, citādi visus labākos eksemplārus iegūs kāds cits! Pēc šī brauciena arī mana mamma sāka mani atbalstīt, aicinot atklāt šo ratu hobiju.

Atklājos jeb “no skapja iznācu” tikai pagājušajā mēnesī, kad Māmiņdienā pie Jaunpils pils izrādīju daļu no savas kolekcijas. Un… pat nebiju gaidījusi tik daudz komplimentu, kā saņēmu no apkārtējiem cilvēkiem. Un jāatzīst, šis atbalsts, arī man devis papildu stimulu doties tikai uz priekšu. Jā, cilvēki ir ļoti atsaucīgi gan piedāvājumos, gan arī izstādēs. Visi vēlas aprunāties, pastāstīt par saviem ratiem, īpašs tad, ja ierauga tādus ratus, kādos gulējuši pašu bērni. Iesākumā man bija sajūta, ka par manu aizraušanos cilvēki smiesies… bet nē, man prieks, ka mani atbalsta un saprot, lielu paldies jāsaka arī maniem lielajiem palīgiem – ģimenei.

Kolekcionēšanā – ne mazums grūtību

Katram jau no mums ir kaut kas tāds, kas ikdienā sagādā īpašu prieku, kas liek iemirdzēties acīm, aizrauties. Agita atzīstas, ka ratiņu kolekcionēšana ir viņas “zāles” dvēselei pret visām kaitēm, tie esot īstens viņas prieka avots. Un katrs kolekcijas eksemplārs ir kā bērns – īpaši mīļš ikviens.

Agita:

– Ja prasa, kuri ir man mīļākie rati, tādi, no kuriem negribētu šķirties, laikam jau tie ir tie, kuros gulējuši mani bērni. Bet, ja godīgi, kā kolekcionāre es negribētu šķirties ne no viena eksemplāra, jo tie visi mīļi.

Jautāta par kolekcijas papildināšanu, Agita stāsta, ka tas ir liels un laikietilpīgs process, īpaši, ņemot vērā, ka pašai ir arī pamatdarbs ģimenes gaļas pārstrādes uzņēmumā: ”Jā, ir daudz cilvēku, kas labprāt atdod ratiņus, jo tie mājās vien krāj putekļus, bet, lai tos varētu atgādāt līdz Jaunpilij, jāizplāno maršruts tā, lai vienā braucienā varētu savākt vairākus. Trakākais šajā laikā ir augstās degvielas cenas, jo braukt katriem ratiņiem pakaļ atsevišķi izmaksātu ļoti dārgi. Tā šobrīd man ir padsmit ratiņi, kam vēl jābrauc pakaļ uz Vidzemes pusi, un tikpat ir arī uz Liepājas pusi. Jā, nebiju iepriekš padomājusi tik daudz par loģistiku un menedžmentu. Vēl viena lieta – ka katrs savu mantu novērtē savādāk; piemēram, kāds cilvēks domā, ka viņa ratiņi ir ļoti skaisti, bet aizbraucot redzam, ka tur ir tikai rūsas čupiņa. Bet citkārt aizbraucam pie cilvēka, kas nenovērtē, ka viņa īpašumā esošais eksemplārs ir unikāls… Cilvēks pat saka, – ja neņemsim, metīs ārā! Bet jāuzsver, ka mēs ņemam arī tādus ratiņus, kuriem nav kāds ritenis, vai kas cits ir zudis – mēs tos izmantojam kā rezerves daļas, un bija pat tāds variants, ka no vairākiem salikām vienus, lai cilvēkiem parādītu, kāds izskatījies konkrētais eksemplārs.”

Katram, kas ratus piedāvā bez maksas, Agita sagatavo pateicības dāvanu no sava uzņēmuma. Ir bijuši arī gadījumi, kad kāda mamma, kurai bērni jau ir pieauguši, piedāvā ratiņus, bet tajā pašā laikā paši bērni, kas tajos ir gulējuši, tos atdot nemaz nevēlas. Vai arī bērni, kas it kā vairs ar leļļu ratiem nespēlējas, bet atdot arī vēl negrib: ”Ir jāsaprot, ka katram – vai tas ir pieaugušais, vai bērns, vai tie ir bērnu vai leļļu rati – tie saistās  ar īpašām atmiņām. Ja kāds dāvina no tīras sirds, es vienmēr sniedzu kaut ko pretim, lai būtu labā enerģijas apmaiņa.”

 

Vairāk lasāms 14. jūnija laikrakstā ŠEIT=====>>>>>>>>>>>>

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.