Sen, sen bērnībā biju redzējis lielu racējcirceni. Tautāsauktu par zemes vēzi. Tas bija tik sen, ka biju pat aizmirsis, kāviņš īsti izskatās.
Tāpēc, kad Somijā Haminas apkārtnē uz ceļa ieraudāju rāpojam 6-8 cm. garu, melnu, segmentētu, plakanisku tārpu ar kājām, nodomāju, ka tas ir circeņkurmis. Tā vēl dēvē zemes vēzi. Nofotografēju to.
Ciemojoties Latvijā, Tukumā pie Melnezera, ieraudzījām vēl kādu rāpuli. Steidzīgi to nofotografējām.Šaubu nebija. Šoreiz ārējais izskats teica, ka tas ir īstais racējcircenis. Labalā pusē varēja redzēt iespaidīgas vēzim līdzīgas spīles. Arī galvas daļa noklāta ar cietu brūnu hitīna vairogu stipri atgādināja vēzi. Spārni runāja, ka tas tomēr ir sienāža vai circeņa tuvs radinieks. Kaut gan spārni ir tikai tēviņiem. Pēc mātītes apaugļošanas tēviņi aizmieg mūža miegā. Dabā tas ir ar daudziem tēviņiem. Mātītes atstāj šo pasauli pēc mazo racējcirceņu izšķilšanās. Uzzinājām, ka šī kukaiņa kodiens nav indīgs. Bet radījums nāk no zemes. Zināms, ka zemē irļoti daudz stingumkrampju nūjiņu. Tāpēc pastāv briesmas, ka pēc kodiena cilvēks var saslimt ar tetāniju – praktiski neārstējamu slimību. Bet tie, kas ir potēti pret difteriju var justies droši. Visu difterijas pošu sastāvā ir arī prettetānijas vakcīna.
Haminas posmkājis palika neatpazīts. Skatoties uz zemes takām Haminas nomalē redzēju ļoti daudz smilšvaboļu. Viņas ātri skrien un veic īsus pārlidojumus. Tāpēc pavirši skatoties tās var noturēt par mušām. Vaboles ir armijas aizsargkrāsas brūni-baltā hitīna tērpā. Ieskatoties redzēju, kā viņas ēd noķertās sliekas un mazās vabolītes. Skrejvaboles ķer pat lielāka izmēra vaboles. Nespējot tās aprīt, laiž vaļā. Labi, ka esam tādi lielāki….
Pie viena nofotografēju arī dažādas krāsas un formas kāpurus un viņu ienaidniekus skudras. Ceru, ka daudzi pilsētnieki tagad beidzot redzēs, kāds izskatā zemes vēzis.
Ar cieņu Leons Stiprais.
Hamina–Tukums 5.10.2011.g.