Tā gribas teikt par Tukuma vecpilsētu, ar kuru tik ļoti mums visiem kārojas lepoties. Bet labi zināms, – katru reizi, kad šādus saukļus izsākām, nodomājam – labi vien, ka tie, kas vecpilsētas ielās dzīvo, to visu nedzird... Jo – neatkarīgi no tā, cik daudz diskusiju, apspriežu vai semināru pašvaldība nesarīko, cik daudz pētījumu un analīžu...
Dzīvojam pārmaiņu laikos, un tāpēc izdevies piedzīvot daudz jo daudz notikumu, ko jau šodien saucam par vēsturiskiem. Atmoda, PSRS sabrukums, gadu tūkstošu mija, lielā kovida pandēmija, Krievijas uzbrukums Ukrainai... Rīgai 800, Latvijai – 100, Dziesmu svētkiem 150... Un cik daudz lietu pa šo laiku ir mainījies ikdienā! Mobilais tālrunis ir gandrīz katra kabatā, internets jau...
Pēc Jāņiem laikam pieņemts – ja vispār runāt par tikko nosvinētajiem svētkiem, tad, analizējot notikušos vai nenotikušos kultūras pasākumus un balles, privātīpašumos papostītās bērzu jaunaudzes, izdzerto alus daudzumu, izpirktās veikalu vitrīnas, pieķertos dzērājšoferus, konfiscētās automašīnas un citas šiem draiskajiem gadskārtu svētkiem piedienīgas un atbilstošas lietas. Bet es gribu pafilozofēt par drošības jautājumiem. Nē, ne par...
Šķiet, Līgo svētki un Jāņi latviešiem ir paši nozīmīgākie, tradīcijām bagātākie un jautrākie svētki. Bet lai tie tādi tiešām būtu, svētkiem ir jāgatavojas. Ko gan tik nav jāpaspēj paveikt, lai Jāņus godam sagaidītu! Vispirms jau dārzi jāizravē, tīrumi jāsakopj, pirmais siens jānopļauj. Laicīgi jāsāk domāt par alus darīšanu, jo bez alus Jāņi nav iedomājami. Savukārt...
Negals ar Annas ielas lietus ūdeņiem lika piesēsties un uzrakstīt savas domas par šo projektu, jo redakcija šīs ielas iedzīvotāju likstām ir sekojusi līdzi gadiem. Protams, kā jau ne reizi esam minējuši, – lai nobrāķētu otra darbu, lielas prāta spējas nav vajadzīgas, tomēr... Pirmkārt, ar iedzīvotājiem, kuru labā un interesēs taču šī pārbūve tiek veikta,...
”Ja kāds man reiz būtu teicis, ka lembergisti liksies prātīgāki par nacionāļiem un Smiltēnu, ne tikai neticētu, bet arī būtu gatava šitādam runātājam vai acis izskrāpēt!” tieši tik kareivīgi šobrīd Latvijas lielpolitikā notiekošo pirms pāris dienām novērtēja kāda paziņa. Un, neslēpšu, pēc vakardienas «Kas notiek Latvijā?» noskatīšanās LTV1, manas domas daudz neatpaliek. Turklāt nupat jau...
Nav īsti gulēts un darba tik daudz, ka pusdienām laika neatliek. Kamēr vēders sāk jau uzstājīgāk rūkaļot, kāds piezvana un arī kaut neapmierināti uzrūc. Biroja tehnika neklausa, bērni nav sazvanāmi... Gan jau katram tādi vai vismaz ļoti līdzīgi brīži ikdienā gadījušies, kad šķiet viss un visi nostājušies pret tevi. Teju vai jākrīt zemē un jālaiž...
Tie, kas svētdienas-pirmdienas naktī ilgāk bija nomodā, uzreiz uzzināja par to, ka pirmdiena būs brīvdiena un ka tikai eksāmeni netiek atcelti. Citi to saprata, tikko modušies. Saprotams, katram cita situācija – kuru darba vietas spēja ātri reaģēt, tie jau rīta agrumā saņēma īsziņas, ka darbā brīvdiena, bet, kur darba process neatliekams, tur tāpat visi zināja...
Izvēloties šīs reizes redakcijas slejas tematu, saprotu, ka teju vai riņķoju ap savu asi. Tas tāpēc, ka joprojām gan pašas brīvas gribas pēc, gan vēl jo vairāk arī jau visu citu – citu mediju, politiķu, sabiedrisko procesu vērotāju – kopīgi radītā informatīvā lauka dēļ daudz, iespējams, pat pārāk daudz spriežam par iespējamo nākamo Valsts prezidentu....
Pagājuši 33 gadi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Nereti dzirdam runas par to, ka nekas nav mainījies, ka valsts labklājība nav augusi. Te gan gribētos šai neapmierinātībai oponēt. Darba algas ir augušas, laukos redzamas jaunas fermas, sakoptas, skaistas lauku sētas. Gan mazas, gan lielākas Latvijas pilsētas ir sakoptas, tērptas košā ziedu rotā. Ne viena vien pašvaldība...
Bažas un vilšanās. Tieši tādas ir sajūtas, strauji tuvojoties laikam, kad Saeimas deputāti atkal kļūs īpaši vērtīgi (dažas pat, kā runā, – solās būt zelta cenā), jo tikai no viņu balsojuma būs atkarīgs, kas un kāds būs mūsu nācijas simbols jeb Valsts prezidents turpmākajos četros, bet, iespējams, pat astoņos gados. Kopumā tas, manuprāt, vismaz pagaidām,...
Ir tāds vecumvecs jociņš par to, kā lauku cilvēks otram tādam pašam lauku cilvēkam apraksta pirmo reizi mūžā redzētu krokodilu. “Zirgu zini? Nemaz nav līdzīgs!” – viņš secina. Un paralēles ar šo manā prātā zīmējas, kad politiķi kārtējo reizi nonāk līdz neauglīgajām diskusijām par Stambulas konvenciju. Neauglīgas, jo tiek muļļātas gadiem, precīzāk, kopš 2011. gada...
Divreiz rakstīt sleju par vienu un to pašu tēmu nav smuki, un tomēr gribas vēlreiz to lielo sāpi par Brīvības laukumu izrunāt, jo nu jau tikšanās ar iedzīvotājiem ir aiz muguras un galvenie secinājumi radušies tieši pēc tās. Un pat ne par jautājumiem, jo to netrūka, bet gan par to, ka izpalika konstruktīvu, skaidrojošu un...
...Pa vienam mēs skaņa, bet kopā spēks, Kas, sakļauti dūrē, var kalnus gāzt... Vēl esot svētdien notikušās koru skates iespaidā, gribas šo sajūtu tā līgani pārcelt uz gaidāmajiem Latvijas valsts svētkiem, un Raimonda Tigula un Rasas Bugavičutes-Pēces «Rīta un vakara dziesmas» tekstu nedaudz paturpināt – “pa vienam mēs vārds, bet kopā skaņa”. Šāds spēks...
Šis mūsu Latvijai un nācijai ir ļoti zīmīgs gads. Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem – šim, kā Kultūras kanonā uzsvērts, Latvijas fenomenam, kas vēstures gaitā ieguvis nācijas vienotības un nacionālās identitātes simbola nozīmi, – aprit 150. gadskārta. Aizsākusies kā no Rietumeiropas, pamatā Vācijas aizgūta tautas kopdziedāšanas forma, nu šī tradīcija ir ieguvusi valsts likuma...
Droši pārmetiet naivumu, bet tiešām ticu, ka varam labāk un Latvijas politika var iztikt bez shēmošanas jeb, teiksim tā, kaut par kripatiņu, bet tapt mazliet godīgāka. Ar shēmošanu šajā gadījumā es domāju tos teju vienmēr klātesošos slēptos motīvus, kas, nereti izrādās, – nemaz tik ļoti slēpti arī nav – tie itin labi saskatāmi. Un tas...
Martā pašvaldība aicināja vecpilsētas namu īpašniekus un uzņēmējus uz tikšanos par to, kādam būt Tukuma centram. Tāda pati saruna, uz kuru tiek aicināts ikviens interesents, domē gaidāma nākamajā pirmdienā. Viens no sarunu tematiem būs arī Brīvības laukuma pārbūves projekts, kura augšāmcelšana sabiedrībā radījusi pamatīgu viļņošanos – tas nodēvēts par pārāk modernu, pārāk bezpersonisku, pārāk neiederīgu...
Šis avīzes (11. aprīļa) numurs tapa Otrajās Lieldienās, tāpēc joprojām daudz domu, laika un vietas atvēlam nu jau aizvadītajiem svētkiem. Savu ģimeņu un arī darba mudināti, ielūkojāmies salīdzinoši daudzās svinību vietās, un secinājumi, kā vienmēr, dažādi... Bet viens no būtiskākajiem ir gaužām vienkāršs – lai kā arī nenopūlētos dažādu notikumu rīkotāji, lai cik kuplas ļaužu...
Vai Lieldienās godinām kristīgo tradīciju, svinot augšāmcelšanās brīnumu, vai Lielajā dienā – dabas ikgadējo atmošanos, šķiet, būtisku pretrunu nav. Tas viss par kā jauna sākumu, un šogad to jūt jo īpaši, ņemot vērā, ka astronomiskajos saulgriežos, kas vēl martā atzīmējami, ziema savas pozīcijas pat vēl negatavojās atstāt. Taču šobrīd, kaut degungals brīžiem nosalis sārts un...
Piedaloties pašvaldības rīkotajās iedzīvotāju sapulcēs, kuru skaits jau tuvojas krietnam desmitam, pamazām izkristalizējas divi pārdomu vērti jautājumi vai secinājumi. Pirmais, tomēr ir ļoti svarīgi, ka atbildīgās amatpersona un jo īpaši – pašvaldības pārstāvji ar iedzīvotājiem runā. Svarīgi, ka tiek skaidroti lēmumi, vēl svarīgāk, ka ar iedzīvotājiem konsultējas jau pirms to pieņemšanas. Labi, ka šādas sarunas...
Gandrīz katram no mums draugu, radu, paziņu lokā ir visai bēdīgi stāsti par to, kā ... bija labs cilvēks, gudrs, talantīgs, apdāvināts, labsirdīgs, bet, nu, lūk, nodzēries, nav pat cilvēka paskatā, nevērīgs pret sevi un apkārtējiem, tuviniekiem, jo viņam, lūk, vienīgais draugs un pavēlnieks, kam nekādi nav iespējams atteikt, ir alkohols... Bēdīgākais tas, ka šādā...
Nē, nē, nedomājiet, ka šīs slejas virsraksts ir drukas vai nezināšanas kļūda. Vienkārši nevaru izlemt, kur komats liekams. Nezinu un, domāju, ka mums – tiem, kas paši neko līdzīgu nav pieredzējuši, piedzīvojuši – arī tā īsti nemaz nav iespējams ne zināt, ne saprast, ko nozīmē reāla kara un arī represiju šausmas. Tādas, ko arī šobrīd...
Šoreiz par atkritumiem. Un par mūžveco tēmu – par to, ka atkritumus Tukumā izved ik pēc četrām nedēļām nevis reizi mēnesī, un par citām niansēm, ar kurām iedzīvotāji nav mierā. Un te nav stāsts par to, ka, iespējams, radu tik daudz atkritumu, ka to izvedējs manā pagalmā iebrauc divas vai pat četras reizes mēnesī. Te...
