Pienācis gada tumšākais mēnesis, kad dienas ir īsas un naktis garas, kad koku un zāles zaļuma vietā – kaili zari un ar zemi sajaukusies kūla. Un nav vēl sniega baltuma. Tomēr jau izsenis esam iemācījušies šo laiku padarīt gaišāku – ar tradīcijām un svētku svinēšanām.

Šodien ir Mārtiņdiena. Senajiem latviešiem Mārtiņos beidzas veļu un sākas sala laiks. Ar to salu un tiltiņa taisīšanu gan pēdējos gados ne pārāk labi veicas, bet ar visām citām tradīcijām – ķekatās iešanu, budēļu sagaidīšanu un uzņemšanu savās mājās, Mārtiņdienas svētku galda klāšanu, mīklu minēšanu, nākotnes pareģošanu, pasaku un teiku stāstīšanu – varam nodarboties, cik vien tīk. Turklāt jāatceras, ka senos laikos ļaudis ķekatās gājuši no Mārtiņiem līdz pat Meteņiem. Kā stāsta sena leģenda, Mārtiņš esot bijis arī karavīrs, jo, sasalstot zemei, apkārt klejojuši sirotāji, no kuriem nācies aizsargāties… Tāpēc, šķiet, tā nav sakritība, bet gan liktenim vien zināma, sena, noteikta lietu kārtība, ka tieši novembrī mēs svinam Latvijai ļoti nozīmīgus svētkus – Lāčplēša dienu 11. novembrī un mūsu valsts dzimšanas dienu 18. novembrī.

Šobrīd mums katram ir jāapzinās, kāda ir brīvības cena: tikko savā dzimtajā pusē Līvānu novadā zemē guldīts latviešu karavīrs Vitālijs Smirnovs, kurš cīnījās ne tikai par ukraiņu, bet gan arī par mūsu brīvību un neatkarību no svešas zemes sirotājiem. Vitālijam bija tikai 29 gadi…  Apmēram tikpat, cik tiem karavīriem, kuri cīnījās 1919. gadā, kad tika uzveikta Pāvela Bermonta-Avalova un Rīdigera fon der Golca atbalstītā Rietumkrievijas brīvprātīgo armija, tā nosargājot savu jauno valsti. Lai godinātu šo karavīru piemiņu, mēs dedzam svecītes gan māju logos, gan pie pieminekļiem, gan veidojam gaismas ceļus gājēju taku malās, gan ejam lāpu gājienos…

Lai uguns vieno un pasargā no tālākas notikumu eskalācijas kara darbības vietās! Lai ukraiņi spētu savu valsti aizsargāt, lai mēs katrs saprastu, ka viņi cīnās arī par mums un mēs savu iespēju robežās sniegtu nepieciešamo palīdzību! Par karavīru varonību ir jārunā mājās, ģimenē, skolā, šī dzīvesziņa ir jānodod nākamajām paaudzēm. Mēs varam, drīkstam un pat vajag paust sašutumu par lietām, kas politiķiem nav izdevušās, bet mēs nedrīkstam šķelties, ja runa ir par Latvijas neatkarību un brīvību. To šajos saspringtajos laikos vajadzētu apzināties ikvienam – sākot jau ar pašiem politiķiem…

Tāpēc iedegsim svecītes gan 11. novembrī, gan arī mūsu valsts dzimšanas dienā 18. novembrī, atzīmēsim svētkus skolās, ģimenēs, darba kolektīvos, kultūras namos, laukos un pilsētās. Piedāvāto iespēju ir daudz, atliek vien izvēlēties un būt laimīgiem, apzinoties, ka dzīvojam brīvā valstī, ka nav kara, ka varam kopt senču tradīcijas.

Pieminēsim brīvības cīņu dalībniekus un mūsu neatkarīgās valsts dibinātājus, kuri ne mirkli nešaubījās, ka reiz latviešiem pašiem būs sava valsts un viņi būs saimnieki savā zemē. Lai gaišs gada tumšākais mēnesis!