Lūk, tas nu ir noticis, dāmas un kungi! Par mums runā pasaulē. Esam nonākuši starp izcilniekiem. Lviva un Odesa, Notingema, Edinburga un Mančestera, Krakova, Vroclava, Prāga, Dublina, Barselona, Granāda, Kvebeka, Sietla, Melburna, Reikjavīka, Heidelberga, Viļņa, Tartu un… Tukums!

Gandrīz kā Pasaules Hokeja čempionātā pēc iemestiem uzvaras vārtiem gribas saukt: ”Jā! Malači! Mēs to izdarījām!” Jo savā ziņā šis patiešām bija pasaules čempionāts. Tikai nevis hokejā, futbolā vai kādā citā spēka disciplīnā, bet – literatūrā. Un Tukums tagad ir viena no visai nelielā (mazāk nekā 40!) pilsētu saraksta, kas ieguvusi UNESCO Literatūras pilsētas titulu Radošo pilsētu tīklā. Tagad mēs cienīgi stāvam plecu pie pleca ar pasaules literatūras citadelēm. Tur nav ne Parīzes, ne Londonas, ne Ņujorkas. Bet ir Tukums! Vai gan nav labs iemesls, lai izkārtu karogus pie saviem namiem?

Kā cilvēks, kas bijis šim savdabīgajam čempionātam mazdrusciņ piesaistīts un nedaudz bijis arī informēts par visai labajām izredzēm, par saņemtajām pozitīvajām atsauksmēm un uzmundrinājumiem, kā cilvēks, kurš ticēja, ka izdosies, tomēr atzīšos: vēl aizvien grūti noticēt, ka tas ir noticis – šis, nepārspīlējot teikšu, lielākais notikums visā Tukuma vēsturē! Jo šī ir pirmā reize, kad mūsu pilsētas vārds tik plaši un viennozīmīgi pozitīvi noskan visā pasaulē. Var jau būt, ka daudzi sevi augstu godājoši Latvijas literatūras spīdekļi, kas Tukuma nosaukumu atceras vien saistībā ar Imantu Ziedoni vai redzējuši tikai, pazibot kā uzrakstu uz ceļa rādītāja, traucoties garām uz Ventspils Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju, – varbūt viņi paraustīs plecus, pavīpsnās un teiks: “Dīvaini… Tukums? Bet tur taču nekas nenotiek!” Hm… Tieši tāpat par mūsu “mazo un miegaino pilsētiņu” reiz, pirms vairāk nekā 100 gadiem rakstīja Latvijas prese, brīnoties par pēkšņo revolūcijas eksploziju.

Nē, nē, es šoreiz ne par apvērsumiem un dumpošanos, bet par to, ka visi fermentācijas procesi mēdz notikt šķietami klusu un nemanāmi tepat, mūsu degungalā, vairumam no mums pat nejaušot, kas īsti notiek, līdz gluži kā Ziemassvētku pārsteigums kristalizējas ilga un rūpīga darba rezultāts.

Protams, ne jau no zila gaisa tas viss. Katram procesam ir savi priekšnoteikumi un vēsture, katram – savi iniciatori, bīdītāji, kalēji, virzītāji, gan lokomotīves, gan čaklie rūķi, rutīnas darba darītāji. Ikviens atstāj savu pienesumu, un tā tas viss krājas un krājas, un aug, līdz beidzot kļūst pamanāms, un tad visiem ir ko brīnīties. Mums šādu krājēju, nesēju un darītāju bijis tik daudz, ka pat grūti uzskaitīt. No Fīrekera līdz Krišjānim Baronam, līdz Ernestam Birzniekam-Upītim un Imantam Ziedonim, un Mārai Zālītei… Mūsu vēsturiskā apriņķa literatūras almanahā «Kungs Tukums» saskaitu vairāk nekā 50 uzvārdu. Gan bijušos, jau mūžības ceļos aizgājušos, gan esošos un rakstošos, un zinu – kopš grāmatas iznākšanas šiem, ar Tukumu saistītajiem autoriem pievienojušies jauni. Man prieks un lepnums, ka arī pats varu būt starp viņiem, raudzīties un piedalīties slavenās vēstures turpinājumā, kas izpaužas ne vien jaunās grāmatās, bet tālu izskanošos pasākumos. Mums ir grāmatu izstādes, kur tukumnieki spēj aizpildīt paši savu stendu, starp citu, pat plašāk nekā daža laba izdevniecība; ir dzejas dienu tiešsaistes pasākumi, kuros piedalās tautieši daudzās pasaules valstīs;  notiek literāri konkursi, kurus pagodina pat citu valstu vēstnieki.

Jā, latiņu esam paši sev augstu uzstādījuši, nu esam starptautiski atzīti un “sertificēti”. Tagad nekas cits neatliek, zemāk nolaist nedrīkst. Jāturpina rakstīt, strādāt, organizēt, izdomāt aizvien jaunus pasākumus, lai tas lepni plīvojošais literāro čempionu karogs nekad netiek nolaists pusmastā!