Tukums – neliela pilsētiņa, kur iedzīvotāji viens otru pazīst, paziņu loks katram  ir visai plašs, un attiecīgi arī dažādi notikumi ātri vien tiek izpausti salīdzinoši plašā sabiedrības lokā. Jau gadiem pilsētā klīst runas par to, ka «Tukuma pienā» ir jāstrādā pārlieku garas darba stundas, ka darba samaksa nav tāda, kādu darbinieki būtu pelnījuši… Lai arī runāts daudz un redakcijas rīcībā ilgākā laika posmā bija nonākušas vairākas, arī ar dokumentiem it kā apstiprinātas neapmierināto vai pat cietušo darbinieku liecības, pat vairākās pēc darbinieku iniciatīvas rosinātās Valsts Darba inspekcijas pārbaudē nekādi ievērojami pārkāpumi a/s «Tukuma pienā» tomēr netika konstatēti. Lai gan… Nu kāds tur brīnums, ja pārbaudēs jau lielākoties bija vien iespēja pārbaudīt mapēs rūpīgi iegrāmatotu un ar visiem nepieciešamajiem parakstiem apstiprinātu dokumentāciju… Strādājošie neuzdrošinājās runāt ar inspektoriem, jo uzskatīja, ka tad zaudēs darbu, kuru tobrīd nemaz nebija tik viegli atrast.

Tā laiks gāja, un par to, ka ”īsti jau kaut kas kārtībā tai pienotavā nav”, aizvien skaļāk liecināja vien ļaužu runas un arī tas, ka uzņēmumā hroniski trūka strādājošo… Kā daudzi teica, likumsakarīgi, vai ne?

Taču, kā tautā saka, kad vadzis pilns, tas lūst… Pie vienas iekārtas neilgā laika posmā četri cietuši un pat sakropļoti cilvēki – te vairs nav runas par nejaušu negadījumu, bet gan par likumsakarīgu bezatbildības rezultātu…

Taisnības labad gan arī jāatzīst, ka bija jau arī prieks, lepnums un gandarījums par «Tukuma piena» veiksmēm iecienītu un izstādēs labi novērtētu, godalgotu  produktu ražošanā, par to, kā uzņēmums lielas konkurences apstākļos spēja pastāvēt un attīstīties. Bet tāpēc jo skaļāks ir jautājums: par kādu cenu?! Un arī – kā un vai vispār tiek novērtēts šīs izcilās produkcijas ražotājs – pienotavas strādnieks, kura veselība, kā izrādās, šajā uzņēmumā nav ne plika graša vērta?!  Un šajā ziņā nākas arī nedaudz padomāt par attieksmi pret darba drošības jautājumiem vispār. Kā liecina Valsts Darba inspekcijas (VDI) statistika, tad līdz pagājušā gada 10. novembrim Latvijā bija notikuši 25 nelaimes gadījumi, kuros darbinieki ir zaudējuši dzīvību, un 174, kuros gūti smagi miesas bojājumi. Tas  nav maz un liecina par to, ka darba aizsardzības jomā mūsu valstī vēl daudz kas nepadarīts. VDI interneta mājas lapā redzams, ka inspekcija kā galvenos veicamos uzdevumus min trīs: nereģistrētās nodarbinātības samazināšanu, letālo nelaimes gadījumu skaita samazināšanu un darba drošības normatīvo aktu praktiskās ieviešanas un uzraudzības pilnveidošanu. Ar nereģistrēto nodarbinātību VDI cīnās jau sen un, kā, izrādās, arī 2022. gadā tāpat kā dienesta izveides pirmsākumos, vislielākais nereģistrēto nodarbināto personu skaits joprojām  ir konstatēts būvniecībā (320), izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu sniegšanā (173), lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā (138)…

Ir pagājis krietns laika sprīdis, un izskatās, ka šajā jomā darbs ne īpaši sekmējas. Kad Latvijā bija augsts bezdarba līmenis, varēja saprast darba ņēmējus, kam nereti gribot negribot bija jāpakļaujas uzņēmēja negodprātīgai rīcībai, jo iztikai līdzekļi bija jānopelna par katru cenu.

Darba gados redakcijā ir nācies sastapties ar vairākiem patiesi traģiskiem stāstiem. Tā 90. gados jauns, vēl nepilngadīgs puisis strādāja gaterī un nozāģēja pirkstus. Viņš nebija noformēts darbā, bet viņa darba devējam bija gan gods, gan prāts. Viņš parūpējas, lai puisi iespējami ātri aizvestu uz slimnīcu, kur viņam sniegtu mikroķirurģijas palīdzību un pirkstus atjaunoja. Darba devējs sedza arī visas tolaik ievērojamās izmaksas. Bet ir arī tādi, kas rīkojās kā «Tukuma piens»… Un žurnālistu darba gaitā diemžēl nācies piedzīvot arī citu, vēl smagāku gadījumu, kad darba devējs pateica, ka viņš smagi cietušo cilvēku nemaz nepazīst…

Jāatzīst arī, ka pret darba drošību vieglprātīga attieksme ir gan darba devējiem, gan arī pašiem strādājošajiem. Kāpēc izmantot telferi, ja tas neērts, ja jaunības spēks kaulos un kaut ko var pacelt ar cilvēka spēkiem? Kāpēc piesprādzēties, augstumā strādājot, ja darbs ātrāk veicas nepiesprādzējoties? Kāpēc izdot līdzekļus aprīkojumam, kas nepieciešams darba drošībai, ja tos var ietaupīt? Ergonomiskie riski un tas, cik ērti iekārtota ir darba vieta, dažkārt uzņēmēja acīs tāds nieks vien ir. Tēriņi noslēgta ražošanas procesa organizēšanai – šķietas lieki. Protams, lielākoties jau neviena nelaime nenāk brēkdama. (To gan nevar teikt par situāciju «Tukuma pienā».) Ir arī reizes, kad apstākļu sakritības dēļ tā ir nenovēršama. Tomēr lielāko daļu nelaimju mēs tomēr varam novērst, mainīdami savu attieksmi – pret darbu, tā drošību un arī ieguldījumiem, lai darbiniekus pasargātu.

Pašiem strādājošajiem ir jāapzinās, ka strādāt nelegāli ir gana bīstami: darba stāžs un līdzekļi pensijai neuzkrājas. Lai arī cik jauns un vesels cilvēks nebūtu, no pēkšņas saslimšanas vai kāda negadījuma neviens nav pasargāts un šādā situācijā sociālas garantijas  – nekādas! Mazsvarīga nav arī pašcieņa. Labi darbinieki, turklāt ja vēl ir atbilstoša amata izglītība, ir pieprasīti daudzās vietās un nevienam nevajadzētu strādāt vergu darbu un bez jel kādām garantijām… «Tukuma pienā», kā izrādās, domā citādi… Un jā, ir jau arī papildu iespējas radušās – karā nomocītie ukraiņi, kam par dzīvībām savā zemē ir jācīnās vārda vistiešākajā nozīmē, ir kļuvuši par īpaši neaizsargātu un negodīgu uzņēmēju apdraudētu darbaspēka daļu…