Kad lasām medijos un sociālajos tīklos kārtējo ziņu, ka nekvalitatīvo jauno elektrovilcienu dēļ vilcienu satiksme ievērojami kavējas, turklāt ne tikai vienā konkrētā maršrutā, bet visās dzelzceļa līnijās, pārņem divējādas sajūtas. Vispirms jau dusmas un bezspēcība, apzinoties, cik daudzi cilvēki kavēs darbu, vizītes pie ārsta, skolu, vēl citas svarīgas lietas. Kāds nokavēs arī vakarā pēdējo autobusu no centra uz savu lauku ciematu un diez vai tālā lauku pieturā naktsmājas vai taksometra pakalpojumus ir iespējams dabūt, dažkārt tam trūkst arī līdzekļu.  Var jau saprast, ka pēc šāda paziņojuma sociālajos tīklos kārtējais sprādziens: „Tā var būt tikai Latvijā”, „Latvija pēdējā vietā”… līdz pat apzīmējumam ”Neizdevusies valsts”. Un tā jau ir ļoti pazīstama retorika, kas tā patīk kaimiņu agresorvalstī Krievijā, un, nav ko slēpt, dažiem arī pie mums. Un tad ne tikai  dusmas un bezspēcība, bet arī katram normālam, daudz maz izglītotam un savu valsti mīlošam un cienošam latvietim šī problēma kļūst arī sāpīga. Protams, par neizdarībām, mahinācijām, nejēdzībām, kas droši vien lielākā vai mazāka mērā ir katrā valstī, ir jārunā gan preses slejās, gan arī katram jāpauž sava pilsoniskā nostāja un viedoklis. Tomēr jāapzinās, ka attiecīgā propagandas mašinērija aiz robežas to vien tikai gaida, lai mūsu valsts, lai Latvija saņemtu pēc iespējas vairāk nievājošu vārdu. Un te nu katram vajadzētu izvērtēt, kā paust savu attieksmi.

Domāju, ka ne vienmēr varam vainot pašreizējo valdību pilnīgi visās nelaimēs un likstās, kas mūs piemeklē, jo kā īleni no maisa spraucas laukā iepriekšējo valdību kļūdas, nespēja novērtēt situāciju, vēlme pēc savtīgiem, īslaicīgiem guvumiem un arī apzināti, savtīgu iemeslu dēļ veikti darījumi. Un piemērs nemaz tik tālu nav jāmeklē – pēdējās nedēļas laikā tas pats atnācis pie mums, un tā ir epopeja ar Aināra Šlesera un viņa partijas, arī  Nacionālas Apvienības  līdzgaitnieku un ģimenes locekļu ekskursiju uz Ķīnu. Nekādi citādi kā par ekskursiju to nevaram nosaukt, vienīgā atšķirība tā, ka parasti cilvēki par savām ekskursijām maksā paši, arī uzņēmēji, dodoties pie saviem ārvalstu sadarbības partneriem, par to maksā paši, bet šajā gadījumā par to maksā Ķīnas valsts. Jautājums, – kāpēc? To varam tikai minēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Lietuva liegusi profesionālās armijas karavīriem, policistiem, robežsargiem un citiem iekšlietu sistēmas darbiniekiem ārpus dienesta pienākumu pildīšanas doties uz Baltkrieviju, Krieviju un arī Ķīnu. Protams, mūsu delegācijas locekļi neviens nepārstāv kādus dienestus, tomēr šāda kārtības noteikšana Lietuvā acīmredzot nav gluži bez iemesla. Pašlaik Ainārs Šlesers taisnojas, ka pirms braukšanas esot mutiski teicis vairākām amatpersonām, ka braukšot komandējumā uz Ķīnu… Nudien izskatās neticami dīvaini, ka šādas lietas valsts institūcijās var kārtot tāpat vien – ar amatpersonām mutiski parunājot, nemaz jau neņemot vērā to, ka brauciens būtu saskaņojams ar Ārlietu ministriju un drošības dienestiem.

Šo visu zinot, gribot, negribot jādomā par to, vai šāda deputātu un valsts amatpersonu prakse bija arī laikā, kad Ainārs Šlesers bija valdībā, kad vairakkārt bija Satiksmes ministrs, turklāt – ar ciešu skaitu Krievijas virzienā, ar personiskā biznesa interesēm vairākās paša kūrētajās valsts struktūrās? Tad jau arī nav brīnums, ka sabiedriskā satiksme – pašlaik slēgtie un neizpildītie autobusu reisi, arī ceļu stāvoklis mūsu valstī ir tāds, kāds ir. Un zināmā mērā esam arī paši pie tā vainīgi, jo nez kāpēc visu šo brīvvalsts laika gadu garumā atkal un atkal esam laiduši pie stūrēšanas dažādus buldozerus un viņu sabiedroto kompānijas…

Pieņemot lēmumus, ikviens var kļūdīties, arī vēlētājs un politiķis. Un tas ir tikai cilvēcīgi, turklāt būt politiķim ir arī liela uzdrīkstēšanās, kas būtu attiecīgi jānovērtē. Bet ja jau vairākkārt esam labi redzējuši un sapratuši, ka kāda politiķa darbība bijusi nemainīgi savtīga un nav bijusi vērsta uz Latvijas izaugsmi un labklājību, – ir taču jāattopas! Jo ātrāk sapratīsim un pareizāk pratīsim novērtēt mūsu politiķus, jo ātrāka izaugsme sagaidāma mūsu valstij, kuru mēs mīlam un vēlamies nosargāt.