Pagaidām tieši šāds jautājums kā pirmais nāk prātā, vērojot un vērtējot Evikas Siliņas rīcību un lomu pašai savas valdības izārdīšanā.

Nu nevarēja taču neparedzēt, neiedomāties, nezināt vienkāršus dabas likumus! Kaut vai, piemēram, to, kas nosaka, ka nevienu atsperi nevar spiest bez apstājas, nesaņemot pamatīgu pretsparu. Varēja taču iedomāties, kas notiks, ja pašas spēciņi kādā brīdī kaut uz mirkli būs par vājiem... Bet, ja spēlēja spēlītes, tad, jā, pārrēķinājās.

Ar atsperes spiešanu es domāju premjeres un viņas pārstāvētās partijas pēdējā laika attieksmi pret koalīcijas jaunākajiem un, iespējams, tāpēc mazāk pielāgoties, piekāpties spējīgajiem koalīcijas partneriem – progresīvajiem. Viņi tika un tiek pērti par visu – gan to, kas tiešām pašiem nav izdevies, bet vēl jo vairāk par to, ko krietni pirms viņiem sastrādājuši ”lielie, gudrie brāļi”, tai skaitā pati «Jaunā vienotība», kas vadījusi valdību jau vairāk nekā septiņus gadus un citu partiju premjeru vadībā darbojusies dažādās ministrijās kopš 2011. («Vienotības» laiks). Lai ko arī nesecinātu visvisādas Saeimas izmeklēšanas komisijas (starp citu, par šādu darbošanās saņemot ievērojamus papildu līdzekļus), par visu, kas noticis ar «Rail Baltic» dzelzceļa projektu, uzņēmumu «airBaltic», un citām Satiksmes ministrijas nebūšanām, tieši «Progresīvos» var vismazāk vainot. Pat mākslīgā intelekta robots neļaus samelot, ka greizākie lēmumi starptautiskajā dzelzceļa projektā tika pieņemti laikā, kad pie Satiksmes ministrijas stūres bija ZZS ministrs Uldis Augulis un «Vienotības» censonis Anrijs Matīss. Visi nākamie tikai vairāk vai mazāk sakarīgi turpināja šo kungu iesākto ceļu. Ja nu kāds kaut ko centās mainīt, tad varbūt Švinka...

Arī «airBaltic» problēmu uzkraušana progresīvajiem būtu smieklīga, ja ne fakts, ka tieši opozīcijas partiju skaļā ņemšanās ap kompāniju laikā, kad tā meklēja investoru un gatavojās iziešanai biržā, nebūtu atņēmusi tai jebkādu pozitīvas attīstības scenāriju. Un varbūt var saprast opozīciju, kam laikam jau normāli, ja savas partijas nākotnes vārdā kopā ar ūdeni no ”vannītes tiek izliets arī bērns”, taču koalīcijas partijas ZZS rīcība aizdevuma novilcināšanā nav uzskatāma tikai par partejisku riebeklību. Pēc tiem papildu zaudējumiem, ko šāda rīcība radīja, rada un vēl radīs nākotnē, mēs šo gājienu droši varam uzskatīt gan par aprobežotību, gan arī kaitniecību, jo nav jābūt ģēnijam, lai, bišku padomājot, saprastu, ka atkal jau skaļā ņemšanās un arī aizdevuma novilcināšana «airBaltic» zaudējumus tikai audzē augumā. Un arī tas ir jāsaprot, ka kompānijas iznīkšana var radīt daudzkārt lielākus zaudējumus, iespējams, ar ietekmīgu domino efektu visā tautsaimniecībā... Un, ja vēl pieliekam klāt nu jau krimināli smirdīgo Latvijas mežu izdāļāšanu pietuvinātajiem, pēkšņi ”sasāpējušos” Stambulas jautājumu un citus uzmetēju cienīgus izlēcienus, jau labu laiku ir skaidrs, ka šim partnerim ir svaigi nospļauties uz kādām tur ”valstiskām vērtībām, kopējo labumu, visas sabiedrības interesēm” – ir partijas un savas īpašās intereses, ko acīmredzot bez jebkādām atsaucēm uz ētisku rīcību var droši likt pāri visam, tai skaitā koleģiāli godīgām attiecībām koalīcijas partneru starpā.

Bet valdības vadītāja Evika Siliņa, kā arī viņas partijas vadība, spriežot pēc runām un rīcības, acīmredzot domāja un domā savādāk. Pat grūti iedomāties, kā un ko, jo striktā nostāšanās ”pa vidu” pēdējā laikā bija skaidri redzams demaršs ”pret progresīvajiem”...

Un visbeidzot par valdības krišanas ieganstu – par ministra Andra Sprūda ”nenoķertajiem” droniem. Uzreiz jāteic, ka šajā jautājumā tiešām paļaujos, ka zinošākie ir Nacionālo Bruņoto spēku komandieris Kaspars Pudāns un NATO stratēģiskās komunikācijas centra vadītājs Jānis Sārts. Un viņu vēstījums ir nepārprotams – šobrīd neviens un šobrīd nevienā pasaules valstī nav gatavs atvairīt pilnīgi ikviena drona uzbrukumu. Konkrētā Rēzeknes drona gadījumā jau tāpēc vien, ka Latvijai (tāpat kā vairumā citu valstu) nav un tuvākajā laikā arī nebūs tādu iekārtu, lai visus šādus dronus vispār ieraudzītu. Un no tā arī izriet turpmākā rīcība – to, ko neredz, nevar notriekt un par to nevar arī paziņot! Par sociālo tīklu aktīvistu pieprasījumu bliezt pa neredzamu mērķi (un arī jau pa redzamu) ar raķetēm?... Nu... tas būtu tieši tāpat kā apdzīvotā vietā ar ballistisko raķeti pa zvirbuļu baru... Rezultāti varētu būt līdzīgi...

Vai Sprūds vainīgs, ka mums daudz kā armijā vēl nav? Nu nē taču! Kaut vai tāpēc, ka šādas sistēmas vēl ir jāsaražo, visā valstī spēkā esošo iepirkumu procedūru rezultātā jāiepērk un, kas vēl svarīgāk, ir jāapmāca, jātrenē cilvēki, kas ar šīm tehnoloģijām strādā. Kurš apmācīs? Ne tikai mūsu armijnieki, bet arī citu valstu eksperti saka, ka atbilstoši speciālisti šajā jomā ir tikai ukraiņiem. Un, protams, ka viņi arī pašiem vajadzīgi...

Šo visu ņemot vērā, ticams ir Pudāna vērtējums, ka ar vai bez Sprūda, bet pat ar 5 % un vairāku procentu atvēlēšanu budžetā šo aizsardzības problēmu risinājumiem ir vajadzīgi ne mēneši, bet gadi... Šim vērtējumam piekrīt arī Sārts, atkārtoti uzsverot, ka 100 % drošības pret droniem nav nevienam, ”īpaši, ja gribam nosegt visu robežu”. Bet, atbildot LTV žurnālistu jautājumu par to, vai Latvija ir dronu lielvalsts, eksperts ir pavisam tiešs: ”Mēs gribētu būt dronu lielvalsts, bet mums vēl tāls ceļš ejams.”

Redzot ārvalstu mediju reakciju par pašreiz mūsu valstī notiekošo, jāpiekrīt Sārtam, kas secina – dronu incidents un vēl jo vairāk tā sekas ir ļoti skaļš signāls tam, ka esam viegli iesvārstāma nācija un, attīstot domu tālāk, arī destabilizējama valsts. Un, lai nu politiķi, kur politiķi, kas, vēlēšanas gaidot, acīmredzot uzvedas kā kādas smagas infekcijas skarti pacienti, arī mums – pilsoņiem – jābūt par sevi, savu valsti un tās drošību atbildīgiem. Kaut vai necepoties sociālajos tīklos un nesvārstoties līdzi visādiem panikas cēlājiem. Ir vairākas metodes, kā šai ziņā sev palīdzēt. Viena no tām, piemēram, aicināt pašvaldību vai uzņēmumu vadību noorganizēt tā sauktos 72 stundu rīcības kursus (bez maksas, aprakstu var atrast portālā «Delfi»). Otra, manuprāt, ļoti laba, bet, iespējams, ne visiem piemērota metode – vienkārši neuztraukties, nepērties par to, ko nekādi nevaram ietekmēt. Taču vienlaikus...

Ir jādara viss, lai mainītu to, kas mūsu spēkos! Tai skaitā, izvēloties nākamos priekšstāvjus Saeimā, ieteicams tomēr viņu rīcību izvērtēt ilgākā laika posmā un, kas jo svarīgi, – darbos, ne smuki sastiķētās runās un mūsu ausīm tīkamos solījumos!