Par to, ka sociālie tīkli ir pilni ar atdodamām, izmetamām grāmatām, vairs nebrīnos, bet nu arī bibliotēkās redzamas grāmatu kaudzītes, kuras var droši ņemt. Jāatzīst, allaž apskatos, kas nonācis lieko eksemplāru “godā”, un nesen gadījās Imanta Ziedoņa rakstu sējums. Pirmajā brīdī pamatīgi sacepos – nu kā tad tā; Ziedoni lasa un skolā arī vēl māca, vai tiešām no tā jātiek vaļā?! … Protams, lūdzu paskaidrot, kas tam par iemeslu, bet atbilde bija: ja viens eksemplārs jau bibliotēkā ir, otru varot atdot, lai lieki neaizņem plauktus… Tai brīdī atcerējos jau šoruden dzirdēto, ka akreditācijā aizrādīts uz liekiem un neizmantotiem eksemplāriem bibliotēku plauktos, no kuriem esot… jātiek vaļā, lai nebojātu statistiku. Bet vislabāk – ja tiktu pirktas jaunas grāmatas, bet vecās – norakstītas…
Tomēr no visa, kas dzirdēts par akreditāciju, visvairāk nokaitināja vārdi “sliktā statistika”. Tad kā iznāk – ka drīz vien plauktā paliks Noras Robertsas vai citas līdzīgas ”dižpārdokļveidīgas” grāmatas, bet mūsu pašu klasiķus varēsim meklēt reto izdevumu nodaļā, piemēram, kaut kur Rīgā?!… Nu kas no tā, ka bibliotēkā ir vairākas Ziedoņa «Kurzemītes», – nekas diži labāks un sulīgāks jau nu noteikti par Latvijas apceļošana, šķiet, nemaz nav tapis. Tad kāds ir grāmatu izmešanas mērķis? Dumja un vadāma sabiedrība?! Un cik tālu esam no cenzūras – ka to autoru varam likt plauktā, bet to – ne?!
Bet, ja turpinām par bibliotēkām, tad, cik zināms, pārbaudēs norādīts arī uz visādām citādām lietām, kuras glabā bibliotēkas un kuras, akreditētājuprāt, arī ir liekas. Par to, ka aktīvas bibliotēkas nodarbojas ar vietējās vēstures pētniecību, komisija, iespējams, nezināja, bet – kur gan vēl citur, ja ne bibliotēkā, saglabāt, piemēram, likvidētās skolas muzeja materiālus, pašu bibliotekāru vāktus materiālus?! Bet, piemēram, nu jau neesošo skolu absolventu salidojumos pirmais jautājums ir, kur palicis skolas muzejs, novadpētniecības materiāli, fotogrāfijas?! Jo tās jau ir ne vien reālas sava laika liecības, bet ļauj ikvienam apzināties, ka viņš nav viens kā kokam atrauta lapa, bet gan ir kādas vietas, kādas lielas vai mazas, bet ciešas un būtiskas kopienas daļa!
Kā tad ir – kā tad, ja kādi materiāli, iespējams, nav pareizi iereģistrēti, sanumurēti un klasificēti, varam likt vienādības zīmi ar vārdu ”izmetami”? Vai tiešām esam jau tik lielā burta kalpībā, ka līdz sīkumam jāapraksta, kas tādā bibliotēkas plauktā drīkst atrasties?!
Un vēl kāds stāts par nedaudz citu tēmu. Atcerējos nesen kā dzirdētu līdzīgu stāstu par pagastiem, kur darbinieks un attiecīgi arī viņa atalgojums tiek vērtēts pēc… saražoto dokumentu daudzuma. Ja dokumentu nav, darbiniekam mazāka slodze un attiecīgi… alga. Vai kādu interesē tas, ka pēc aprunāšanās ar cilvēku nekāds dokuments nav izdzemdināts?! Un ka atbildes uz telefona zvaniem, reālu darbošanos kāda cilvēka labā arī nevar iegrāmatot dokumenta veidā!? Pat tad, ja šī saruna varbūt ir bijusi tūkstoškārt vērtīgāka par kādu iesniegumu, uz kuru iedzīvotājs mēnešiem tā arī nebūtu sagaidījis pašvaldības atbildi… Bet kam par to kāda bēda? Kā noprotams, tam neviens līdzi neseko… Tā vietā daudz vienkāršāk ir uzskaitīt ienākošos dokumentus un tikai no tiem par pagastu izdarīt secinājumus – sak, kam jums kasieris, ja maz maksājumu, kam – lietvedis, ja nav dokumentu, kam – bibliotēka, ja grāmatas maz lasa, kam jums kultūra – jo tāpat jau nav cilvēku, un visbeidzot – kam jums pagasts?!… Šis pēdējais, protams, ir pārspīlējums, bet viss iepriekšējais ir pašvaldības dokumentu aprites “dziļās” izpētes rezultāts. Protams, skatot tik ciparus tabulās, dzīvot ir viegli. Nu gluži kā padomjlaiku piecgadēs un sociālistiskajās sacensībās – ja vajag, var ne tikai saskaitīt, var arī atņemt un klāt pielikt… Ja vajag…. Tāpēc gribas vaicāt: vai aiz dokumenta, grāmatas, ailītes tabulā kāds vairs cilvēku maz redz?! Vai arī – lielajiem skaitītājiem bez cilvēkiem klājas daudz labāk?!