Pēdējā laikā, gan vietējo, gan starptautisko ziņu slejas pārskatot, aizvien biežāk uzmācas fatālai bezcerībai līdzīga jutoņa. Rodas iespaids, ka notikumi virzās kaut kādu iepriekš paredzētu un nolemtu gaitu, un visa apkārtējā jezga procesus nespēj ietekmēt vairāk kā skudru centieni apturēt no kalna lejup ripojošu akmeni. Turklāt reizēm atmiņā ataust Bībeles aforisms par to, ka viss, “kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules” jeb tas, ko mūsdienu valodā sauc par vēstures mācībām.

Jau divus gadus Eiropā norisinās viena no asiņainākajām mūsdienu sadursmēm – karš Ukrainā. Stāsti no frontes līnijas, no okupētajām un pēc tam atbrīvotajām Ukrainas pilsētām un ciematiem pārsteidz ar savu primitīvo nežēlību. Vai tiešām tas notiek modernajā sabiedrībā? Jā, notiek. Un tas nav nekas unikāls: pirms pārdesmit gadiem visai īsā laika sprīdī Ruandas genocīdā gāja bojā miljons cilvēku. Vēl arvien Āfrikā plosās cilšu kari, kuru laikā tiek cirstas galvas, rokas un kājas, pa kluso nenosmādējot arī kādu uz ugunskura grilētu pretinieka miesas gabalu. Meksikā, Kolumbijā, Ekvadorā, narkobaroniem dalot ietekmes sfēras un cīnoties pret valdību karaspēkiem, iet bojā ne mazāk cilvēku, kā Ukrainas frontē. Lūk, mūsu apziņas novilktie civilizētas uzvedības rāmji šķobās un jūk, un patiesībā pastāvējuši tikai iedomās. Nekādu rāmju nav. Iespējams ir viss. Publiskajiem trauksmes zvaniem visā Eiropā skanot arvien uzstājīgāk, sākam apjaust patieso situāciju. Nāves pļauja jau divus gadus notiek teju mūsu degungalā. Kas gan ir pāris stundu lidojums mūsdienu globalizētajā tehnoloģiju sabiedrībā? Tas ir tepat, kaimiņos. Aiz mūsu faktiski vaļā stāvošās robežas glūn potenciāls agresors, kura asiņainos pieskārienus mūsu tauta un valsts savā neilgajā vēsturē ir izjutusi ne reizi vien. Kārtējie īstermiņa ministri mūs mierina, ka nervozitātei nav pamata, ka sabiedrotie Latvijas zemi aizsargās no pirmā centimetra un pat vēl vairāk, ka robežas nostiprināšana, kas vēl tā īsti nav uzsākta (to drāšu žogu taču nesauksim par nostiprināšanu, vai ne?), tomēr drīz tiks pabeigta un tad agresoram pat prātā nenāks šai superrobežai pat kāju tuvumā spert. Un tomēr, viņi saka, mēs gatavojamies tai “x-stundai”, katram gadījumam, bet saprotiet, uzbrukums sabiedrotajiem nav racionāls, ir taču piektais pants un tā tālāk. “Mēs izstrādāsim vadlīnijas un tehniskos noteikumus, saskaņosim un koordinēsim starpresoru darbību, pārbaudīsim, izvērtēsim, jo mēs nevaram piespiest namīpašniekus un apsaimniekotājus…” Nevaram piespiest? Arī valsts stratēģiskās drošības jautājumā? Tiešām? Nudien, visai mulsinoši bija nesen lasīt ziņu, ka, piemēram, lietuvieši tukšu salmu kulšanas vietā sākuši rīkoties jau tūliņ pēc kara sākuma, un divu gadu laikā trešdaļa kaimiņvalsts iedzīvotāju jau nodrošināti ar pielāgotām patvertnēm sabiedrisko un dzīvojamo ēku pagrabstāvos.

Labi. Bet varbūt tiešām satraukumam nav nekāda pamata? Kolektīvās aizsardzības līgums taču nopietna lieta. Kāpēc tērēt simtiem miljonu patvertnēm un aizsardzības līnijām, par kuru reālu un kvalitatīvu būvi – ņemot vērā esošo pieredzi – pārskatāmā laikā nav nekādas pārliecības? Ja nu kas, tad sabiedrotie…

Jā, jā, sabiedrotie. Ja vien vēsture neatkārtosies. Viss, kas notiek, reiz jau bijis… Drošības pašapmāns pirms otrā pasaules kara, sabiedroto nodevība, kā rezultātā tikām pamesti agresoram saplosīšanai kā likumīgs kara laupījums, bēgļu laivas, mežabrāļu veltīgās cerības uz palīdzību. Šoreiz neuzdrošināsies? Kāpēc ne? Lēni un pamazām rietumvalstu “sarkanās līnijas” tiek pabīdītas tālāk un tālāk. Opozīcijas politiķa nogalināšana, kas pirms gadiem būtu izraisījusi nopietnas sekas, šodien… Viss, ar ko tika draudēts, jau ir pielietots! Iespējas izsmeltas. Rezultāti? Jā, “rezultāti” ir. Agresors bruņojas aizvien straujāk, valsts ekonomiku pārkārtojot kara vajadzībām. Sankcijas īsti nestrādā jo perversajā biznesa pasaulē nauda nesmird. Un, kas zina, varbūt pienāks brīdis, kad arī kolektīvās aizsardzības solījumiem, slavenajam “piektajam pantam” pieņems kādu grozījumu, papildinājumu, “slepeno protokolu”, lai pieskaņotos draudīgajai realitātei un glābtu savas pakaļas kā reiz jau noticis, jo “nekā jauna nav zem saules”?

Un tomēr… Kā tas bijis jau gadu simtiem un tūkstošiem ilgi, “kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks,” un pēc dziļākās tumsas gaisma noteikti būs!