Atmiņas mēdz būt mānīgas un varbūt pat kaut kādā mērā izskaistinātas, bet man tās vēstī, ka ap gadsimtu miju Raiņos, tobrīd vēl vidusskolā, ne ģimnāzijā, 12. klasi pabeidzām četras klases jeb aptuveni simtiņš jauniešu. Šī brīža situācija – pat lielākajās novada vidusskolās rādītāji, teiksim tā, pieklājīgi, tomēr pāri trīsciparu skaitlim rāpjas vien, sakaitot visus vidusskolas audzēkņus kopā. Tajā pašā laikā citviet jeb mazākās skolās arī ar to īsti vairs nepietiek. Kāpēc tas tā, gan jau var plaši un izvērsti diskutēt, un atbildes varbūt pat arī ne tik viennozīmīgas, tomēr tas, ko allaž piesauktās un vienlaikus lādētās «excel» tabulas nepārprotami liecina,… – nav bērnu, nu vienkārši nav!

Ievads, protams, kā pārdomas šobrīd ”viskarstākā kartupeļa“ jeb skolu tīkla reformēšanas plānu iespaidā. To pavada sāpīgas diskusijas, skarbu lēmumu solījumi, objektīvi un ne tik pamatoti pārmetumi, kas lido teju visos virzienos. Atsevišķos gadījumos samanāma pat tāda kā samierināšanās, bet tajā pašā laikā arī apņēmība vēl pacīnīties, un, šķiet, ka tā arī varbūt pareizi. Nevar taču skolu tā – ar vieglu roku – vienkārši aizvērt! Taču vai ilgtermiņā un pie aktuālās demogrāfiskās situācijas šī pretošanās, protestēšana ko būtiski mainīs? Lai cik skumji arī nebūtu, tomēr šķiet, ka diezin vai. Vienkārši jau tā sāpīgus lēmumus it kā atliekam uz vēlāku laiku un vēlāku sāpēšanu…

Vēl, protams, ir arī otra iespēja. Ja bērnu nav un nav ne tikai pie mums, bet arī kaimiņos, kur tieši tāpat cenšas šķetināt šo skolu tīkla jautājumu, reālāks risinājums, vismaz attiecībā pret pēkšņu savairošanos, ir tā pati nauda. Pašvaldība lēš, ka būtu nepieciešams aptuveni miljons gadā, lai kādu laiku varētu turpināt tādā pašā garā un nevienu skolu nereorganizēt. Un, visticamāk, tas vismaz jāapsver kā variants, ņemot vērā, ka pērn, esot nu ļoti līdzīgā situācijā un līdzīgas izšķiršanās priekšā, deputāti paši solījās, ka kādu brīdi jautājumu vairs nemocīs – tā teikt, lieki netracinās pedagogus un nemulsinās skolēnu vecākus. Vai tobrīd balsojums bija tiešām argumentēts, pārdomāts, nevis vairāk emocijās un tā sauktajā lokālpatriotismā balstīts, droši apgalvot nevaru, tomēr iespaids – vairāk  par labu tieši otrajam variantam. Un savā ziņā pat likumsakarīgi, ka solījumu tomēr nācās lauzt un pie diskusijas par skolām tomēr atgriezties un atgriezties jau daudz nopietnāk.

Miljons eiro! Daudz vai maz? Tas tad arī ir viens no jautājumiem, uz kuru kopīgi jārod atbilde. Subjektīvi – it kā daudz, bet objektīvi, ja aplūko te viena, te otra infrastruktūras objekta būvniecības izmaksas ar tiem pārsimttūkstošiem eiro katram, miljonu varbūt varētu sakasīt pat diezgan raiti. Vēl jo vairāk, ja tas taču paredzēts bērniem! Tomēr, pat ja pašvaldība jeb, precīzāk, deputāti izšķirsies par labu tieši šim variantam, būtu tomēr jāspēj pavisam godīgi atbildēt uz jautājumu, cik ilgi tāda izlīdzēšanās darbosies? Pat valdībai krītot un līdz ar to – finansēšana modeli,… – bērnu nav, vienkārši nav! Un tam, ilgtermiņā domājot, nav ne vienkārša, ne arī visiem tīkama risinājuma…