Asins graudi, nauda nesmird, nodevēji un vēl citi līdzīgi epiteti šais dienās, bet jo īpaši vakar, kad Latvija uzņēmām Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski,  pārpludināja sociālos tīklus un ziņu lapu komentāru sadaļas, ironiski aicinot atbildīgajiem par Krievijas graudu importu kopā ar Zelenski fotografēties uz labības vagonu fona.

Par to, ka Krievijas graudu vagoni Latvijā iebrauc lielā skaitā, trauksmi sociālajos tīklos jau decembra sākumā cēla Latgales aktīvisti un viņu vidū arī zemnieki, norādot, ka diennakts laikā Krustpils stacijā tika fiksēti vairāk nekā 200 no Krievijas puses braucoši vagoni. Viņi par to informēja Valsts prezidenta kanceleju, un jautājums tiks skatīts valdībā, kur Zemkopības ministrijai tika uzdots ziņot par Krievijas pārtikas produktu importa apjomiem.

Fakti, kas atspoguļoti Zemkopības ministrijas ziņojumā pirms dažām dienām, bija tiešām pārsteidzoši, jo citkārt pieticīgā Latvija – lai atceramies, ka vairākās jomās, tai skaitā izglītotības, – esam Eiropas Savienības valstu pēdējā vietā, te nu izrādījusies otrā varenākā. Kā teikts ziņojumā, 2023. gadā no janvāra līdz oktobrim Latvija importēja 12% no kopējās Eiropas Savienības importa no Krievijas. Apkopotā statistika norāda, ka 90% no Latvijas importa vērtības veidoja četras produktu grupas: 44% pārtikas rūpniecības atlieku (galvenokārt biešu mīkstumi lopbarībai un rauši no saulespuķu sēklām un sojas pupām, un citi produkti), 24% – graudaugi (galvenokārt kukurūza, rudzi un kvieši), 14% – dārzeņi (galvenokārt zirņi) un 8% – tauki un eļļas (galvenokārt rapšu eļļa un eļļu nogulsnes). Pieauguši arī tranzīta apjomi – 2023. gadā no janvāra līdz novembrim graudu un rapša tranzīts Latvijā no Krievijas, Ukrainas, Kazahstānas un Baltkrievijas veidoja 2,2 miljoni tonnu, kas ir par 110% vairāk nekā 2022. gadā kopā…

Bet tie ir tikai dati par lauksaimniecību un arī ne pilnīgi. Kopējā Krievijas preču importa vērtība, piemēram, 2023. gada novembrī Latvijā bija 50,5 miljoni eiro. Mazliet mazāks vai lielāks apjoms bijis katru 2023. gada mēnesi. Ieskatoties Centrālās statistikas pārvaldes datos un izvērtējot Krievijas importa vērtību kopš 2014. gada, kad, Krievijai iebrūkot Ukrainā, Eiropas Savienība noteica pirmās sankcijas, jāteic, ka lielu ietekmi tās neatstāja. Piemēram, pēc 2014. gada jūlija, kad tika noteikta stingra ekonomisko ierobežojumu pakete, importa apjoms pat pieauga un vidēji mēnesī bija no 65 līdz 188 miljoniem eiro mēnesī. Zīmīgi, ka gadu pirms pilna apjoma kara sākuma Krievijas preču importa apjoms Latvijā pieauga uz pusi vai pat trīskāršojās, sasniedzot mēnesī pat 248 miljonus eiro… Krievijas kara dēļ noteiktās sankcijas šo situāciju īpaši nemainīja, tikai no 2023. gada sākuma importa apjoms krasi samazinājās, sasniedzot 2012. un 2013. gada līmeni, vai, kā jau minēts, – vidēji 55-70 miljonu eiro mēnesī. Kā jau noprotams, lielāko daļu no šis summas aizņem augu valsts produkti, bet nākamie ir minerālie produkti jeb minerālais kurināmais, eļļas, apmešanas materiāli, metāli, plastmasa, papīrs, zivis utt.

Par ko viss iepriekš rakstītais liecina? Pirmkārt, par to, ka Krievija jau iepriekš mērķtiecīgi no savu preču importa pieauguma prata iegūt līdzekļus, lai sagatavotos karam Ukrainā, otrkārt, mūsu valsts uzņēmēji un arī jau valsts institūcijas tam aktīvi palīdzēja, jo, kā rāda statistikas dati, sankciju paketes šo importa apjomu nekādi neierobežoja. Otrkārt, lai arī, kā teikts ZM ziņojumā, ES valstu vadītāji Versaļas deklarācijā 2022. gada martā bija apņēmušies pēc iespējas drīzāk pakāpeniskā veidā izbeigt atkarību no Krievijas gāzes, naftas un ogļu importa, kā arī izbeigt atkarību no Krievijas pārtikas, jo ES šajā ziņā ir pašpietiekama, reāli tas nav noticis. Līdz ar to arī neesam izdarījuši pašu galveno, kādēļ šāds lēmums tika pieņemts, – lai Krievija nevarētu tirdzniecības ceļā iegūt finansējumu karam un lai tā nevarētu tirgoties, piemēram, ar Ukrainā nozagto pārtiku, jo īpaši graudiem.

Kāpēc slejā pieminēju Latvijas zemo vietu Eiropas Savienībā izglītotības ziņā? Tāpēc, ka, ticams, tam ir cieša saistība ar to, kādus produktus un preces Latvijā ievedam un ko ikdienā lietojam. Piemēram, aptiekā piedāvātais «Citramons», izrādās, ir Krievijas «Ņižfarm» ražojums, tajā pašā laikā Latvijā ražotā nav. Un šādu zāļu ir ne mazums… Kāds te varētu iebilst: ”Nu kāda jēga cepties par vienu zāļu kastīti!?” Bet tieši no šiem ”sīkumiem”, no mūsu ikdienas paradumiem un nevērības preču izvēlē jau ik mēnesi arī veidojas tie 55 miljoni asins naudas, kurus samaksājam Krievijai, lai tā droši var turpināt postīt Ukrainas pilsētas un laukus, lai turpinātu nogalināt Ukrainas cilvēkus – arī sievietes, sirmgalvjus un bērnus. Un, ja pieskaita tās summas, ko tieši tāpat samaksā citas Eiropas Savienības valstis un arī tās, kas ir ārpus savienības, tad nav jābrīnās, Krievijai naudas pietiek un pietiks visam, arī lai turpinātu karu Ukrainā un draudētu ar iznīcību citiem kaimiņiem. Jā, tai skaitā arī mums…