29. janvāris sākās ar aicinājumu cīnīties par skolu pastāvēšanu un atskaņot pie tām Latvijas himnu. Un ne bez pamata – daudzos novados citkārt mierīgo ikdienu satricinājuši vietējo varu lēmumi slēgt mazās skolas vai arī tās noīsināt. Taču skolu samazināšanas procesā šī nav pirmā, tikai, iespējams, apjomā plašākā reize, kas tad arī daudz skaudrāk atklāj dažādu skolu reformu plusus un mīnusus. Patiesībā, ne tikai šīs reformas, – drīzāk visas izglītības sistēmas kalnus un lejas.

Bet sāksim ar atskatu pagātnē. 2009. gadā līdzīgās noskaņās no kartes pazuda Zentenes pamatskola, kas tikai pirms dažiem gadiem bija uzņēmusi Talsu novada likvidēto Dzedru un Ķūļu skolu bērnus. Līdzīgs liktenis piemeklēja Lestenes pamatskolu; te sākās, te beidzās Apšuciema pamatskola… Kurš vairs atceras, kas notika ar toreizējiem skolēniem, kam tagad jau pašiem bērniem… Protams, viņi izdzīvoja – kāpa autobusos, tāpat kā tagad, un savas dzīves tik dārgās stundas pavadīja ceļā – cits pusstundu, cits stundu vai varbūt pat vairāk. Un tāpat arī mājās. Ir gadījies uzņemt mašīnā bērnus, kas saka, ka nav gribējuši četras stundas gaidīt skolas autobusu, tāpēc labāk ejot kājām – tā mājās būšot trīs stundas agrāk… Saprotams, ka mazi bērni ceļa malā nav nekāds prieks, bet četras stundas nīkt skolā… Protams, var izmācīties, bet, padomājiet, – ja tik bieži šis transports jāgaida. Un nav jau arī vairs vecie laiki, kad skola baroja un pabaroja… Tagad šo braucēju būs vēl vairāk, un – vēl jaunākā vecumā… Tie tādi garām slīdoši secinājumi.

Kolēģe savā slejā jau rakstīja par demogrāfiju, kas laikam ir neizbēgama, bet tam, ka bērnu skolās paliek mazāk, ir arī citi iemesli, tikai diez vai kāds tos ir centies pētīt. Tikai tagad šajās skaļajās skolu sanāksmēs atklājas, ka te viens priekšmets mēnesi nav mācīts, te kāds cits vēl ilgāk, bet fizikā pa visu Latviju neatrast skolotāju… Taču tā kā 9. klasē ir centralizētie eksāmeni, vecāki sēdina atvasi mašīnā un ved uz skolu, kur ir skolotājs. Jautājums: ko tad līdz skolu akreditācijas, pārbaudes, atskaites, ja, iespējams, viena daļa informācijas labi izskatās tikai uz papīra, bet dzīvē ir kā dzīvē – ar caurkritušu devītklasnieku vai vidusskolēnu galā jātiek ne jau skolai, bet vecākam. Tā kā velti pārmest, ja vecāks rīkojas, kā moderni sacīt, – preventīvi jeb apsteidzoši.

Protams, tas ir stāsts arī par izglītības sistēmu kopumā. Prasība, kas tika izvirzīta pirms daudziem gadiem, ka skolotājiem stingri jāspecializējas, jo katras jaunas studijas taču ienestu papildu naudu augstskolām, protams, ar laiku tika mīkstināta – varēja piemācīties klāt vēl citas specialitātes. Bet – ja skolotājs redzēja sevī spēku mācīt tikai vienu priekšmetu, tad mazajās skolās pedagogu attiecība pret bērnu skaitu ar laiku kļuva graujoša – divi vai trīs bērni uz skolotāju…

Šodien redakcijā atcerējāmies vecos laikus, kad viens skolotājs jeb pārzinis ar palīgskolotāja palīdzību tika galā ar veselu mazu skoliņu, un maza skaitījās iestāde ar 60 bērniem… Protams, tolaik nebija jāiemāca jaunais saturs, bet nav gluži arī tā, kā tagad izskan, ka tolaik lasīšanu vien skolās mācījušies…(Starp citu, tā laika liecības pārsteidz ar mācību priekšmetu dažādību.)

Vēl kāda problēma, no kuras nevaram norobežoties, ir bērni, kam mācībās  klājas daudz grūtāk un kas ir nonākuši šajās mazajās skoliņās, kas, glābjoties no slēgšanas, ir centušās visiem spēkiem paplašināt programmu klāstu. Un līdz ar to šais skolās nonāca pat pilsētas bērni, kas kaut kādu iemeslu dēļ novada centra mācību iestādēs sev vietu neatrada… Tad nu nevilšus noticis tāds kā apmaiņas process, jo viena daļa vecāku atkal tāpēc steidz savējos no šādas lauku skolas ”glābt”…

Un tā mēs svaidāmies no vienām ministrijas iecerēm līdz nākamajām, ko iecerējusi pašvaldība. Grūti pat atcerēties politiķus, kas izdomāja vienu vai otru reformu, vien skolu salidojumos piemin, ka mēs bijām no tā gada, kad reizē beidza 10. un 11. klase, vai no tā, kad varējām neizvēlēties matemātiku, vai arī esam tie, kas paši nezinām, ko mācāmies, kā tas nereti izskan tagad…