Pēdējā laika aktuālākā ziņa, ka valstij pietrūcis Eiropas naudas, lai maznodrošinātajiem piešķirtu bezmaksas pārtikas pakas. Apskatoties finansējumu, no 2021.–2027. gadam kopumā šim mērķim atvēlēti 38 miljoni eiro. Pirmā doma: vai tiešām tik daudz apēsts?! Izrādās, laikam tomēr nē – šajā summā iekļautas izmaksas gan par šo procesa administrēšanu, gan pārtikas preču, higiēnas un saimniecības preču...
Nu jau 13. gadu pēc kārtas starptautiski un gadus piecus arī Latvijā oktobra nogalē atzīmējam UNESCO «Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļu». Tās notikumos piedalāmies arī mēs – «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» veidotāji. Bez līdzdalības profesionāļu diskusijās un Latvijas Nacionālās bibliotēkas apmācību programmā, domājams, arī šī sleja varētu būt kā mūsu ieguldījuma šajā pasaules notikumā... Jāteic, ka...
Grūti pateikt, kur tam kājas aug, jo man personīgi padomju laiki – vien bērnības migla. Tāpēc ar mītiskā komunisma pamatprincipu dziļu analīzi neaizraušos, tomēr, cik nu to tā saprotu, terminam ”privātīpašums“ tajā bijusi iedalīta tāda stipri grēcīga loma. Ideāls ir viss visiem, kur kaut kādā nenoskārstā veidā tas arī darbojas – katrs atrod savu vietu,...
Šāds jautājums radās, klausoties «Latvijas Radio» ierakstu, kurā Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga pauda šaubas, vai visi izdevumi, kas valsts drošības un aizsardzības aizsegā tiek izlietoti, ir pamatoti. Viņa ar to domāja nepilnus 200 000 eiro vērto tanku pie Nacionālo Bruņoto spēku bāzes. Šķiet, līdzīgi varētu teikt arī par daudzām citām jomām, kur negaidīti...
Kārtējo reizi gatavojot publicēšanai pārskatu par notikumiem Tukuma sadraudzības pilsētā Izjumā, nākas aizdomāties par ieilgušās agresijas pirmsākumiem, tostarp draudiem, ko Kremļa režīms sāka izteikt pasaules sabiedrībai jau gadu pirms uzbrukuma Ukrainai. Draudu izteikšana starptautiskajā politikā nav nekas jauns. Šos paņēmienus – vairāk vai mazāk diplomātiski aizplīvurotus – izteikuši gan valstu vadītāji, gan citas augstas amatpersonas...
Ik pa brīdim un visos līmeņos dzird pa kādam sparīgākam iespiedzienam par to, ka Latvijā trūkstot darbinieku. Un ne tikai to augsti kvalificēto, ko it kā mēdz izcelt biežāk, bet darbinieku kā tādu, īpaši jau ražošanā, kur vajadzība pēc papildu darba rokām tomēr visizteiktākā. Savukārt, ja šī vajadzība tā arī paliek tikai un vienīgi vajadzības...
Tie ir svētki tiem, kas savā darba mūžā jau saņēmuši un vēl saņems daudzus paldies, daudzus apsveikumus un ziedus un kas nemitīgi dzird arī aicinājumus – būt zinošiem, radošiem, tālredzīgiem, saprotošiem... Un tas viss, fonā skanot nemitīgām diskusijām par atalgojumu, par to, cik daudz stundu varēs vai nevarēs strādāt un – pēc kādas programmas tas...
Šodien, runājot ar domubiedriem par kāda iesākta projekta prezentēšanu, sākām šķirstīt kalendāru, lai izvēlētos piemērotāko laiku. Sākumā kā versija tika izvirzīts janvāra vidus –, sak, tas taču nākošgad... Bet tad pēkšņi nonācām pie secinājuma, ka atlikuši vairs tikai trīs mēneši “ar astīti”, tātad šis termiņš jau gluži vai tepat uz sliekšņa. Jo nieka simts dienas...
Lai arī laime mīlot klusumu, tomēr neslēpšu – viena no lietām, kuras dēļ vien varu sevi saukt par laimīgu cilvēku, ir iespēja tādā vai citādā veidā piepildīt savu jau bērnībā izloloto sapni. Vismaz joprojām tiekties uz to un būt noderīgai... Esmu augusi un skolojusies dziļākajos stagnācijas gados, kas vienlaikus jau arī bija gana ”vaļīgi” dažādu...
Pēdējā laikā daudzu mutēs bieži apviļāts vārdu savienojums ir “komunikācijas kļūda”. Tas, sākot ar «Rail Baltica» nedienām, kur visvienkāršākais gan jau būtu bijis kādam pateikt: ”Hei, jā, mēs pārrēķinājāmies – sākām celt visādas tur megabūvēs, cerot, ka Eiropa taču naudu beigu galā tādam projektam tomēr nepažēlos; alojāmies, ziniet!” Bet tā nedarīja – turpināja un turpina...
Reiz pazinu kādu kundzīti. Jauks, it kā pozitīvs un čakls cilvēciņš. Tomēr, būdama enerģiska un sparīga, saskaroties ar citu ļaužu, ne ģimenes locekļu ietekmi, kļuva mīksta kā vasks. Allaž satraucās un raizējās par svešu cilvēku viedokli, bezpalīdzīgi tam pakļaujoties un, kā tautā saka, allaž ļaujot “kāpt sev uz galvas.” Darba kolektīvs, priekšnieks, pat kaimiņš drīkstēja...
Lasot presi, sociālajos tīklos pausto, medijos runāto, dažkārt pārņem sajūta, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri vienkārši neko radošu, nedz arī lietišķu nedara, kā vien meklē problēmas, lai attaisnotu savu darbošanos, aktivitātes un arī par šo rosību saņemtu atalgojumu... Esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka Rīgā jau sen vajadzēja novākt monstru, pie kura savulaik pulcējās Latvijas valstij...
Kādā Rīgas kafejnīcā ar nosaukumu franču valodā pie sienas bija saliktas nelielas glezniņas. Rūpīgi aplūkojot, vienā no tām acīs iekrita kaut kas ļoti pazīstams – mūsu – Tukuma – Brīvības laukuma ēkas... Teikšu atklāti, – sirds iesila. Tā arī kafejnīcas darbiniecei teicu: ”Tas taču Tukums!” Līdzīga lepnuma sajūta pārņēma, lūkojot Edgara Vintera gleznas Tukuma muzejā...
Pirms neilga laika sabiedrību pāršalca vēsts, ka Valsts ieņēmumu dienesta speciālisti ir izpētījuši un salīdzinājuši Latvijas pilsoņu iesniegtās nodokļu deklarācijas un bankas kontu apgrozījumus, nonākot pie secinājuma, kas jau tāpat bija redzams ar neapbruņotu aci, tikai tagad ieguva visai šausminošus skaitliskus apmērus. Vienkāršā valodā runājot, “garām valsts kasei” ik gadus vēsā mierā plūst neskaitāmi miljoni....
Nesen publicēti Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) tā sauktā Uzticēšanās pētījuma rezultāti (https://www.oecd.org/en/publications/oecd-survey-on-drivers-of-trust-in-public-institutions-2024-results; plašāka analīze – arī LVportālā). Pērnā gada rudenī 30 dalībvalstīs veiktajā pētījumā secināts, ka joprojām krītas uzticēšanās gan dalībvalstu valdībām, gan parlamentiem. Savukārt Latvija, lai arī pagaidām visos radītājos ir ar uzticības līmeni, kas zemāks par OECD valstu vidējo, tomēr vienlaikus...
Vai mēs atceramies, kādi bijām un ko piedzīvojām pirms 35 gadiem? Kur iepirkāmies, ko ēdām, kā ģērbāmies? Ar kādu auto braucam, ja braucām?! Vai mēs atceramies cilvēkus tolaik mums apkārt? Notikumus, kas svarīgi pašiem, sabiedrībai un valstij?! Kāpēc to vaicāju – jo, runājot par «Baltijas ceļu», kas notika šajā dienā pirms 35 gadiem, cilvēki uzreiz...
Fakts, ka dzīvojam digitālo tehnoloģiju un informācijas laikmetā, šķiet, vairs nevienam nav jaunums. Lietas, par kurām vidējās un vecākās paaudzes cilvēki savā bērnībā varēja vien sapņot vai lasīt fantastikas romānos, nu kļuvušas par ikdienu. Viedtālruņi, kas darbojas globālajā tīmeklī, spēj fotografēt, filmēt, atskaņot filmas, atpazīt sava saimnieka seju... Plāni un viegli datori, kas sevī spēj...
Okupācijas laikā diena, kad mātēm bija jāpavada savi dēli dienestā, nebūt nebija tā laimīgākā. Arī manus vienaudžus un laikabiedrus sūtīja gan uz Ķīnas robežām, gan Afganistānu, gan daži no paziņu loka neatgriezās no Čehoslovākijas... Nemaz jau nerunājot par baisajiem stāstiem par ”ģedovščinu” un citu veidu pazemojumiem. Iebildumi pret jebko tolaik nepastāvēja. Nu situācija ir mainījusies,...
Laikā, kad atzīmējam dzejnieka Jāņa Baltvilka 80. gadu jubileju, jau atkal nākas aizdomāties par literatūras nozīmi mūsdienu sabiedrībā. Un pirmais, kas ataust atmiņā, ir stāsts nevis par dzeju, bet par kādu atgadījumu, kad slavenais sers Artūrs Konans Doils, nolēmis “nogalināt” savu detektīvstāstu varoni Šerloku Holmsu, 1893. gadā uzrakstīja stāstu «Pēdējā problēma» – jo Holmss esot...
Mēs – žurnālisti, gluži tāpat kā skolotāji, tūrisma gidi, reklāmas un mārketinga cilvēki, par mazu un vidēja vecuma bērnu vecākiem pat nerunājot, ļoti labi zinām, cik svarīgs ir kādas vietas un lietas stāsts. Bieži, ja ne teju vienmēr, tieši tas pievērš mūsu uzmanību, veido priekšstatu, atmiņas, sajūtas, viedokļus un galu galā arī izpratni par notiekošo....
Braucot ekskursijās pa Latviju, aizvien retāk ganībās pamanām govis. Šur tur gan redzami gaļas liellopu pulciņi. Autobusā nereti dzirdam, kā vecāki bērniem pāris ceļmalā ganībās piesietās gotiņas rāda kā kādu brīnumu. Arī man pazīstamā saimniece, kur vedu savus mazbērnus iepazīstināt ar lauku dzīvi, pagaršot īstu lauku pienu, krējumu, biezpienu un sviestu, gatavojas savas pāris govis...
Mazliet paceļojot pa Latviju, raisās dažādas pārdomas. Iespējams, tās ierastākās, kam apstiprinājumu gūstu atkal un atkal no jauna: ka mūsu dzimtene ir līdz asarām aizkustinoši skaista! Ka te joprojām ir tik daudz neizzināta, nepagūta, neizbaudīta! Ka... savas Latvijas iepazīšanai var arī nepietikt laika... Bet ir jau arī daudz citu atziņu, kas, ar tādu kā skatu...
Šī tēma droši vien jau daudz pārspriesta un, iespējams, ar savām pārdomām te neatklāšu nekādu “jaunu Ameriku”, bet pēc kādas publikācijas izlasīšanas vienā no vadošajiem Latvijas interneta portāliem, tomēr jutos pietiekami “dvēselē kustināts”, lai paustu arī savu viedokli. Publikācijas virsraksts saturēja frāzi “štruntu šopinga neredzamā puse” un, kam nav slinkums un nav žēl naudas, paši...
