Reiz pazinu kādu kundzīti. Jauks, it kā pozitīvs un čakls cilvēciņš. Tomēr, būdama enerģiska un sparīga, saskaroties ar citu ļaužu, ne ģimenes locekļu ietekmi, kļuva mīksta kā vasks. Allaž satraucās un raizējās par svešu cilvēku viedokli, bezpalīdzīgi tam pakļaujoties un, kā tautā saka, allaž ļaujot “kāpt sev uz galvas.” Darba kolektīvs, priekšnieks, pat kaimiņš drīkstēja...
Lasot presi, sociālajos tīklos pausto, medijos runāto, dažkārt pārņem sajūta, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri vienkārši neko radošu, nedz arī lietišķu nedara, kā vien meklē problēmas, lai attaisnotu savu darbošanos, aktivitātes un arī par šo rosību saņemtu atalgojumu... Esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka Rīgā jau sen vajadzēja novākt monstru, pie kura savulaik pulcējās Latvijas valstij...
Kādā Rīgas kafejnīcā ar nosaukumu franču valodā pie sienas bija saliktas nelielas glezniņas. Rūpīgi aplūkojot, vienā no tām acīs iekrita kaut kas ļoti pazīstams – mūsu – Tukuma – Brīvības laukuma ēkas... Teikšu atklāti, – sirds iesila. Tā arī kafejnīcas darbiniecei teicu: ”Tas taču Tukums!” Līdzīga lepnuma sajūta pārņēma, lūkojot Edgara Vintera gleznas Tukuma muzejā...
Pirms neilga laika sabiedrību pāršalca vēsts, ka Valsts ieņēmumu dienesta speciālisti ir izpētījuši un salīdzinājuši Latvijas pilsoņu iesniegtās nodokļu deklarācijas un bankas kontu apgrozījumus, nonākot pie secinājuma, kas jau tāpat bija redzams ar neapbruņotu aci, tikai tagad ieguva visai šausminošus skaitliskus apmērus. Vienkāršā valodā runājot, “garām valsts kasei” ik gadus vēsā mierā plūst neskaitāmi miljoni....
Nesen publicēti Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) tā sauktā Uzticēšanās pētījuma rezultāti (https://www.oecd.org/en/publications/oecd-survey-on-drivers-of-trust-in-public-institutions-2024-results; plašāka analīze – arī LVportālā). Pērnā gada rudenī 30 dalībvalstīs veiktajā pētījumā secināts, ka joprojām krītas uzticēšanās gan dalībvalstu valdībām, gan parlamentiem. Savukārt Latvija, lai arī pagaidām visos radītājos ir ar uzticības līmeni, kas zemāks par OECD valstu vidējo, tomēr vienlaikus...
Vai mēs atceramies, kādi bijām un ko piedzīvojām pirms 35 gadiem? Kur iepirkāmies, ko ēdām, kā ģērbāmies? Ar kādu auto braucam, ja braucām?! Vai mēs atceramies cilvēkus tolaik mums apkārt? Notikumus, kas svarīgi pašiem, sabiedrībai un valstij?! Kāpēc to vaicāju – jo, runājot par «Baltijas ceļu», kas notika šajā dienā pirms 35 gadiem, cilvēki uzreiz...
Fakts, ka dzīvojam digitālo tehnoloģiju un informācijas laikmetā, šķiet, vairs nevienam nav jaunums. Lietas, par kurām vidējās un vecākās paaudzes cilvēki savā bērnībā varēja vien sapņot vai lasīt fantastikas romānos, nu kļuvušas par ikdienu. Viedtālruņi, kas darbojas globālajā tīmeklī, spēj fotografēt, filmēt, atskaņot filmas, atpazīt sava saimnieka seju... Plāni un viegli datori, kas sevī spēj...
Okupācijas laikā diena, kad mātēm bija jāpavada savi dēli dienestā, nebūt nebija tā laimīgākā. Arī manus vienaudžus un laikabiedrus sūtīja gan uz Ķīnas robežām, gan Afganistānu, gan daži no paziņu loka neatgriezās no Čehoslovākijas... Nemaz jau nerunājot par baisajiem stāstiem par ”ģedovščinu” un citu veidu pazemojumiem. Iebildumi pret jebko tolaik nepastāvēja. Nu situācija ir mainījusies,...
Laikā, kad atzīmējam dzejnieka Jāņa Baltvilka 80. gadu jubileju, jau atkal nākas aizdomāties par literatūras nozīmi mūsdienu sabiedrībā. Un pirmais, kas ataust atmiņā, ir stāsts nevis par dzeju, bet par kādu atgadījumu, kad slavenais sers Artūrs Konans Doils, nolēmis “nogalināt” savu detektīvstāstu varoni Šerloku Holmsu, 1893. gadā uzrakstīja stāstu «Pēdējā problēma» – jo Holmss esot...
Mēs – žurnālisti, gluži tāpat kā skolotāji, tūrisma gidi, reklāmas un mārketinga cilvēki, par mazu un vidēja vecuma bērnu vecākiem pat nerunājot, ļoti labi zinām, cik svarīgs ir kādas vietas un lietas stāsts. Bieži, ja ne teju vienmēr, tieši tas pievērš mūsu uzmanību, veido priekšstatu, atmiņas, sajūtas, viedokļus un galu galā arī izpratni par notiekošo....
Braucot ekskursijās pa Latviju, aizvien retāk ganībās pamanām govis. Šur tur gan redzami gaļas liellopu pulciņi. Autobusā nereti dzirdam, kā vecāki bērniem pāris ceļmalā ganībās piesietās gotiņas rāda kā kādu brīnumu. Arī man pazīstamā saimniece, kur vedu savus mazbērnus iepazīstināt ar lauku dzīvi, pagaršot īstu lauku pienu, krējumu, biezpienu un sviestu, gatavojas savas pāris govis...
Mazliet paceļojot pa Latviju, raisās dažādas pārdomas. Iespējams, tās ierastākās, kam apstiprinājumu gūstu atkal un atkal no jauna: ka mūsu dzimtene ir līdz asarām aizkustinoši skaista! Ka te joprojām ir tik daudz neizzināta, nepagūta, neizbaudīta! Ka... savas Latvijas iepazīšanai var arī nepietikt laika... Bet ir jau arī daudz citu atziņu, kas, ar tādu kā skatu...
Šī tēma droši vien jau daudz pārspriesta un, iespējams, ar savām pārdomām te neatklāšu nekādu “jaunu Ameriku”, bet pēc kādas publikācijas izlasīšanas vienā no vadošajiem Latvijas interneta portāliem, tomēr jutos pietiekami “dvēselē kustināts”, lai paustu arī savu viedokli. Publikācijas virsraksts saturēja frāzi “štruntu šopinga neredzamā puse” un, kam nav slinkums un nav žēl naudas, paši...
Sen pagājuši tie laiki, kad eksāmenus 9. klasē kārtojām, tā teikt, par vienkāršo. Mācījāmies, kalām biļešu biļetes, rakstījām špikeru kaudzes, gājām uz konsultācijām un, protams, uztraucāmies, pārdzīvojām, lai tikai šo dzīves pārbaudījumu ar godu aizvadītu. Par laimi mūsu laikā atbilde bija ātra – mutiskajā eksāmenā uzreiz, rakstiskajā – pēc pāris dienām. Un – secīgi –...
Vai jums nav gadījies, ka aizdomājieties par kādu lietu, meklējat atbildes uz, kā pašam šķiet, ļoti būtiskiem jautājumiem, un pēkšņi pēc īsāka vai garāka laika, bet jūsu sarunā pašam ar sevi ”iesaistās” kāds radio vai televīzijas radījums, par to dzirdat spriežam kolēģus vai ieraugāt kādu gluži vai tieši jums domātu interviju avīzē vai žurnālā? Manas pēdējo...
Jāatzīst, ka pat tikai īsu brīdi esot ārpus Latvijas aktuālo ziņu plūsmas, atpakaļmetiens tajā brīžiem paseklajā peļķītē var būt arī sāpīgs. Politiskās intrigas. Ģeometriskā progresijā un visos virzienos pieaugošā neiecietība, kas īpaši agresīvi izpaužas sociālajos tīklos. Sīkas, kā arī pavisam lielas nebūšanas, piemēram, Rail Baltica izbūve, kas solās sasprūst uz ilgāku laiku. Par to pēdējo...
Tas, ka laiks paskrien gluži vai vēja spārniem, ir ne vien vecs un maķenīt novazāts teiciens, bet arī mūsdienu trakajā informācijas plūsmā aizvien skaudrāk jūtams fakts. Mēs ar to saskaramies, plānojot darāmos darbus, un šausmās saķeram galvu, ka tūlīt tūlīt kaut kam pienāks kārtējais termiņš, bet tikko taču tas likās vēl tik tālu!... Mēs to...
Kad pagājušajā piektdienā pamanīju trimmerētāja nokapāto zālīti Kurzemes ielā, nepamanīju, kas nodarīts posts arī pašām liepiņām – to uzzināju vēlāk. Bet, kad otrdienas laikrakstā par to uzrakstījām, mums piezvanīja vairāki lasītāji un norādīja, ka tieši šādi jau gadiem tiek postīti pilsētas koki un visnepatīkamākais šajā ziņā esot tas, ka neviens šiem darbiem neseko līdzi. Piemēram,...
Varētu teikt, ka pēcvēlēšanu pirmā nedēļa iesākusies ar labām ziņām. Pati galvenā – vēlēšanu rezultāti nudien iepriecina un liecina par mūsu sabiedrības briedumu. Pirmsvēlēšanu periods radīja bažas, jo varēja vērot, ka gatavošanās šīm vēlēšanām mērķtiecīgi sākās jau tūlīt pēc Saeimas ievēlēšanas. Un aģitācijas metodes bija visai atšķirīgas: netika reklamēti attiecīgo partiju un politiķu labie darbi...
Mūsu – latviešu un arī cittautu Latvijai ar sirds un gara asinīm piederīgo – ir tik maz, ka faktiski jau nevienā izšķirīgā brīdī – ne sava ciema un pagasta, ne novada un valsts līmenī – neviens no mums nevar atļauties pastāvēt maliņā un atgaiņāties no atbildības vērtēt un lemt. Mūsu ir tik maz, ka šodien...
Divdesmit gadi – tas nav daudz. Jo īpaši mūsu valsts neilgajā pastāvēšanas vēsturē. Arī atmiņu kamolu ritinot, šķiet, pavisam nesen tas bija, kad Latvijas Republika iestājās Eiropas Savienībā, un daudzi no mums vēl labi atceras gan došanos pie vēlēšanu urnām, gan ar referendumu saistītās kaislības. Nu apaļā gadadiena sagaidīta, un laiks kārtējo – jau piekto...
Pašlaik baudām skaistāko gadalaiku, kad, šķiet, zied visa pasaule! Un it īpaši šogad: kokos un krūmos tik daudz ziedu, ka dažkārt lapas nemaz nevar saredzēt! Šķiet, tas pēc pagājuša gada, kad pavasara salā cieta ziedpumpuri un pat ceriņiem, kas ir samērā izturīgi, tie dažviet neatvērās. Daudzi uzskata, ka Latvija visskaistākā ir ceriņu ziedēšanas...
Vienu dienu gadījās piedzīvot tādu mērenu šoku – nodomāju, ka visa nedēļas nogales skraidīšana ar fotoaparātu rokās būs bijusi kaķim zem astes. Un nav jau runa par personīgiem foto, kuriem, pat ja zuduši, galvenokārt vien sentimentāla vērtība. Tie bija darbam, avīzei nepieciešami foto. Šo sajūtu piestartēja viens pavisam īss elektrības pārrāvums, kas gan bija gana...
