Aizvadīti vēl vieni svētki. Vērienīgi, krāšņi, krāsaini un jautri. Svētki visām gaumēm un visām vecuma grupām. No jauniešu tusiņiem līdz garīgās mūzikas koncertiem. Māksla, mūzika, literatūra, ielu tirdzniecība, šovi, koncerti, ballītes, viss bija pieejams un izbaudāms. Pat grūti uzskaitīt visu, kas noticis, un droši vien jāpaiet kādam laikam, lai visas atmiņas un emocijas “saliktu pa plauktiņiem”, lai sašķirotu uzņemto fotogrāfiju simtus, lai padalītos ar draugiem un paziņām. Bet svarīgākais un paliekošākais jau nepārprotami iezīmējas.

Pirmkārt – rozes! Šajās dienās izejot Tukuma ielās, atmiņā tūliņ ataust grupas «Jumprava» dziesmas vārdi: “Šķiet tas toreiz bija sapnis, – naktī pamodos un, šķiet, – man visapkārt un pie logiem maniem, visur tikai rozes zied.” Nu nav sapnis, nav. Patiešām, rozes Tukumā ir visur! Bezgala daudz krāšņo ziedu, kas senākos laikos bija cienīgi atrasties vien augstmaņu dārzos, tagad, kā jau leģendārai rožu pilsētai piedien, smaržo mums visapkārt un grezno ielas, laukumus un skvērus. Tūkstošiem rožu gan luterāņu baznīcā un Brīvības laukuma grandiozajā vainagā, gan Jaunmoku pilī, kolekciju dārzos un vēl un vēl…  Rozes vārds, plaukšanas un ziedēšanas motīvs caurvijis visas svinību dienas.

Taču dienas rit, daba dara savu. Drīz novītīs un tiks novāktas prasmīgo floristu instalācijas, visbeidzot pienāks brīdis, kad noziedēs un nobirdinās savas ziedlapiņas arī tās rozes, kas priecē mūs skvēros un dārzos. Atskatoties un vērtējot aizvadītās dienas, ļaudis ar vēsu prātu sāks vērtēt un spriest (un daži to dara jau tagad). Būs arī kritika. Būs jautājumi, piemēram: vai varam atļauties šādu greznību, zinot, ka naudas trūkst ikdienišķām lietām; zinot, ka tiek apcirpti sociālie un izglītības budžeti un nevalstisko organizāciju iniciatīvas, bet daudzas ielas prasīties prasās pēc atjaunošanas? Cik ļoti bija nepieciešams aviošovs? Vai šāda greznība nav neētiska vai tuvredzīga, zinot, ka svētki ir tikai īslaicīgs notikums? Daži teiks, ka viņiem šie svētki drīzāk radījuši nevienlīdzības sajūtu, jo nav varējuši saņemt šķietami niecīgu palīdzību un atbalstu vai pretendēt uz to. Jā, arī tādi jautājumi un komentāri būs, un katrā no tiem slēpsies sava sāpīte kā rozes ērkšķis, ko iztālēm nemanām.

Tomēr jāatzīst, ka pēc aizvadītajām svinībām daudzās jo daudzās sirdīs paliks arī kas labā nozīmē nezūdošs: šī ir tā otrā un, manuprāt, vissvarīgākā lieta – pozitīvas emocijas un kopības sajūta. Ceru, ja ne koncertos, izstādēs un uzvedumos, tad vismaz sestdien «Ar rozi sirdī un spēkratos» laikā kāda rožaina stīdziņa dvēselē tomēr ietrīsējās, redzot šo milzīgo atsaucību un līdzdalību, kad šķiet liela daļa tukumnieku bija stājušies gājiena ierindā… Varbūt kāds būs saskaitījis gājiena dalībnieku un skatītāju skaitu, un nemaz nebrīnīšos, ja tas izrādīsies līdzīgs vai pat par labu dalībniekiem. Nemaz jau nerunājot par fantastisko izdomu un ieguldīto darbu, lai savu kolektīvu padarītu īpaši pamanāmu šai milzīgajā, daudzkrāsainajā raibumā…

Ikvieni svētki, jo īpaši tādi, kuros piedalās teju vai visi pilsētas iedzīvotāji, ir viens no retajiem brīžiem, kas rada piederības apziņu. Un tas ir svarīgāk par visu pārējo. Starp citu, interesanti, ka daudzi no dalībniekiem un organizatoriem, pat neraugoties uz pēcsvētku nogurumu, uzsver, ka aizvadītās dienas devušas pamatīgu enerģijas lādiņu nākotnei. Lūk, tas jau arī ir kas paliekošs! Ja pēc šāda mega pasākuma cilvēks nevis pārgurumā saļimst un saka “paldies, Dievam, tas nu ir beidzies!”, bet atvelk elpu un saka “gribu vēl”, tas nozīmē, ka rožu brīnums ir īstenojies ar uzviju!

Ir liela meistarība organizēt svētkus tā, lai tie spētu pozitīvi ietekmēt, tā teikt, visus Maslova piramīdas stāvus, sākot no vēdera un iepirkšanās priekiem un beidzot ar mākslu un kultūru, lai ar kopīgu simbolu palīdzību saaustu visu šo daudzveidību vienā veselumā – tā, lai ikviens justu pieskārienu savai dvēseli un aiznestu kādu atmiņu līdzi tālākajos ikdienas ceļos. Tāpēc jāuzteic Rožu svētku organizatori – viņi savu uzdevumu izpildījuši lieliski! Un kā cilvēks, kas pats piedalījies pasākumu organizēšanā, ar pārliecību varu teikt – šis patiešām bija grandiozs un izcils veikums.