Kad jāraksta sleja, ir ļoti grūti nerunāt par ko tādu, kas sāp vai iekritis dziļi sirdī. Un viena no šīm lietām ir bērnu drošība vai, pareizāk, nedrošība uz ielas.

Ceru, ka manu lielo sāpi vēl šogad atrisinās veloceliņš no Tukuma līdz Milzkalnei, taču līdz tam… Par laimi šīs vasaras pirmais mēnesis ir bijis gana auksts, lai peldēties gribētāju Milzkalnes dīķī būtu salīdzinoši maz. Jo īpaši to bērnu – un es uzsveru – bērnu, kas jau  mazā vecumā ar velosipēdu vai skūteri dodas no Tukuma līdz Milzkalnei, reizēm aizmirstot, ka šis ceļš ir šaurs un ka satiksme tajā ir intensīva. Diemžēl, iestājoties siltajam laikam, braucēju skaits atkal ir palielinājies, turklāt – šiem bērniem nav galvā ķiveres un par Ceļu satiksmes noteikumiem viņi noteikti nav neko dzirdējuši, ja reiz atļaujas braucot ālēties.

Esmu runājusi ar vecākiem, kuru bērni tieši tāpat brauc uz Milzkalnes dīķi un viņiem nav pat mazākas nojausmas, cik gan bīstams ir šis ceļš, jo, braucot automašīnā, tāds tas neliekas. Tāpat, pieļauju, daudziem nav nekādu nojautu par to, kas notiek pie dīķa, kur reizēm nav neviena pieaugušā, kas vismaz uzmestu aci bērniem. Un ja arī būtu – kāda gan citiem daļa par svešiem bērniem?! Un kur ir šo bērnu vecāki?! Par to, ka arī šādā vietā, kur karstā vasaras dienā ir tikpat daudz ļaužu kā Melnezerā, vajadzētu glābējus vai vismaz kādu dežurantu, esam jau vaicājuši… Ik pa laikām garām nobrauc pašvaldības policijas ekipāža – vismaz pagājušajā vasarā šo kustību novērojām, bet citādi – viss ir Dieva rokās.

Protams, kā nereti gadījies padiskutēt savā vidū, – labi, ka mūsu vecāki nezināja, ko mēs daram, būtu nosirmojuši vēl ātrāk … Es zinu, ka ir arī viedoklis – nu ko tu jaunībai padarīsi?! Nelaist, aizliegt, visu laiku rāties. Visdrīzāk jau nē. Ūdens vienmēr ir cilvēkus vilinājis – vienalga, vai tas ir Milzkalnes vai kāds cits dīķis vai ezers, vai karjers, tikai šobrīd izaicinājumu bērniem ir daudz vairāk, nekā mūsu laikā… Tāpēc arī uzmanību konkrētai lietai viņi velta daudz mazāk – pat ar skūteri vai velosipēdu braucot, iemanās raudzīties telefonā…  Teju vai katrās pašvaldības policijas ziņās lasām, ka kāds braucis ar skūteri vai velosipēdu bez piemērotas apliecības vai ķiveres… Iespējams, tas nozīmē, ka pusaudzis nav pat ielūkojies ceļu satiksmes noteikumu grāmatiņā, taču uz ceļa (ielas) braši turas līdzi jaudīgām vieglajām automašīnām…

Tomēr nevar nepieminēt statistiku, kas ir nežēlīga – katru gadu noslīkst ap 100 cilvēku, protams to vidū ir gan bērni, gan pieaugušie, bet… Šis skaitlis liek aizdomāties, ka esam pārāk pārdroši, turklāt pilnīgi nepamatoti, un, iespējams, arī nezinoši un nemākulīgi. Protams, tas ir stāsts par peldētprasmi, kas, kā atzīst  eksperti, ir ļoti slikta, jo tikai neliela daļa vecāku ir varējuši gādāt, lai bērni iemācītos peldēt nevis tikai noturēties uz ūdens vai kārpīties tajā pa suņa modei. Taču – baseina apmeklējums nav lēts prieks, bet citu iespēju tikpat kā nav. Cik zināms, par savu bērnu peldētprasmi aktīvi rūpējas Pūres pamatskola, kas pērn nodarbības organizēja arī vasaras brīvlaikā…

Tā ka ir tik daudz jautājumu, izaicinājumu un pārbaudījumu, un, lai Dievs dod, izdodas ar to visu tikt veiksmīgi galā.

Agita Puķīte