Mūsdienas raksturo digitalizācijas triumfs. Tas izpaužas ne vien sakaros, elektroniskajos parakstos, norēķinos un citās saimnieciskās dzīves jomās, bet arī viedokļu un ideju paušanā, kur ievērojamu lomu iekarojuši sociālie tīkli internetā.

Šodien interneta lietotāju skaits ir tik liels, ka nu jau var pamatoti runāt par digitālajā vidē notiekošajām diskusijām kā ievērojamas sabiedrības daļas noskaņojuma termometru. Ja agrāk dažu subjektu agresīvos vai muļķīgos ierakstus varēja uztvert kā izņēmumu –, sak, dzīves nogurdināts cilvēks izmanto iespēju anonīmi izpausties, – tad tagad šādi ieraksti izraisa bažas.

Šoreiz nerunāsim par zināmas lietotāju kategorijas iecienīto citu viedokļa “noriešanu”, vatabautismu (sarunas tēmas mainīšanu ar mērķi izraisīt strīdu) un tamlīdzīgām negācijām. Pēdējā laikā pieņēmusies spēkā kāda cita tendence, proti, padomju pagātnes slavināšana un tolerance pret agresīvo austrumu kaimiņvalsti. Viegli identificēt visai lielu grupu ļaužu, kas aktīvi sludina vai atbalsta viedokli, ka šeit un tagad viss ir slikti, bet “toreiz” un “tur” viss bija (ir) labi.

Aizvien biežāk varam lasīt ierakstus par tēmu “cik labi reiz dzīvojām”. Nostalģiskas atmiņas par to, cik lēti viss reiz bijis. Tiek publicētas fotogrāfijas ar ēdnīcu un restorānu ēdienkartēm, kur toreizējos apstākļus nezinošam lasītājam tik tiešām viss šķiet varen lēti. Piemēram, pusdienas ēdnīcā no trim ēdieniem “tikai par rubli”. Klaipiņš baltmaizes par 22 kapeikām, desas un gaļa – sākot no 2,50 rbļ,, sviests – 3,50 rbļ. utt. Nemaz jau nerunājot par “lēto degvielu”, kas maksājusi “padsmit” kapeikas litrā, un dzīvokļiem, kas vispār bijuši bez maksas un ar minimāliem apsaimniekošanas un pakalpojumu tarifiem…

Visās šajās “laimīgās pagātnes” atmiņās, ko aktīvi producē ne vien virkne sociālo tīklu lietotāju, bet arī dažs labs Latvijā reģistrēts tīmekļa portāls, vērojama viena propagandas viltība. Proti, patiesas informācijas publicēšana, veikli apejot medaļas otru pusi. Tādējādi lasītājs, kurš pats atceras dzīvi padomju okupācijas laikā vai kuram ir iespēja pārbaudīt faktus pie tā laika lieciniekiem, tiek nešaubīgi pārliecināts: jā, tā tas tiešām bija. Tas izraisa uzticību arī visam pārējam, ko publicē autors vai portāls, un faktu noklusēšana, arī meli, dezinformācija paliek nepamanīti.

Piemēram, par tām pašām cenām. Jā, tās patiešām bija tādas, kā var lasīt visās šajās daudzajās publikācijās. Toties nelabprāt tiek apspriests jautājums par mīļotā rubļa patieso vērtību. Proti, cik daudz tad vienkāršais padomju pilsonis varēja par šo rubli nopirkt. Lai to saprastu, jāatceras, kādas bija algas. Minimālā alga bija 70 rubļi. Kvalificēti speciālisti saņēma, protams, vairāk, un normāla mēneša darba samaksa bija 120 līdz 150 rubļiem, menedžmentam – vēl lielāka. Ir viegli salīdzināt ar mūsdienu algām, piemērojot koeficientu 10. Un tagad piemērosim šo koeficientu cenām. Vairs nemaz neizskatās tik patīkami, vai ne, mīļie padomjlaiku fani? Kā jums patiktu pusdienas lētā ēdnīcā par 10 eiro? Deficītā gaļa un desa par 25, sviests par 35 eiro? Un pudele šņabja par 50 eiro? Arī degviela nemaz vairs tik lēta nešķiet. Īpaši, ja to jālej automašīnā «Zaporožec», kura cena ir 35 tūkstoši (vai divas reizes dārgākajā «Žigulī»), kam patēriņš 10 litri uz 100 km…

Šo tēmu varētu iztirzāt gari un izvērsti, varētu parunāt arī par mūžīgo deficītu, zemo pakalpojumu kvalitāti, pat dzīves laikā neizstāvāmām rindām, lai tiktu pie jauna auto vai dzīvokļa, par cenzūru, režīma pretinieku un reliģijas vajāšanu, Sibīriju, “Gulagu” un daudziem citiem to laiku “labumiem…, bet… tāds nav šī brīža mērķis. Vēlējos ar dažiem elementāriem piemēriem parādīt, kā tiek veidots “padomju zābaka nospiedums” cilvēku prātos. Īpaši efektīgi zābaks iedarbojas, papildus piesaucot nedaudzos tā laika pozitīvos piemērus (bezmaksas izglītību, medicīnu un bezdarba neesamību), kas mūsdienu cilvēkam ir īpaši jūtīgas tēmas.

Visai smalki kremļa ideoloģijas mašīna darbojas, lai attaisnotu agresora iebrukumu Ukrainā. Šeit tiek izmantoti dažādi paņēmieni. Sākot jau ar vecajiem smieklīgajiem apgalvojumiem par fašismu, ukraiņu bioloģiskajām laboratorijām un nabaga maskavijas apdraudēšanu. Tai publikas daļai, kas šādam “sviestam” īsti netic, tiek galdā celti citi “argumenti”. Piemēram, Ukraina taču brālīgajā padomju saimē esot iestājusies bez Krimas un tiem apgabaliem, kuriem tagad uzbrūk okupantu ordas. Tātad, pēc šo ideologu viedokļa, tagad… vienkārši tiekot atjaunots vēsturiskais taisnīgums… Šīs domas paudēji izliekas nesaprotam, ka valstu robežas nosaka ar starptautiski atzītiem līgumiem, nevis pēc saviem ieskatiem atjaunojot vēsturiskas vai aizvēsturiskas situācijas. Interesanti, kā justos maskavijas pielūdzēji, ja pēc šī paša principa kāds izdomātu atjaunot robežas, kādas tās bija pirms 700 gadiem?… Lūk, vēl viena propagandas īpatnība – vēstures ratu griezīsim atpakaļ tikai tiktāl, cik tas mums ir izdevīgi, par visu pārējo kautrīgi paklusēsim.

Dīvaini un nepatīkami saprast, ka šādus prokremliskos viedokļus aktīvi atbalsta ne tikai daļa okupācijas varas iestāžu savulaik ievesto kolonistu pēcteču…  Atliek vien cerēt, ka vairums šīs ideoloģijas piekritēju ir tikai ar dzīvi neapmierināti un nekritiski domājoši ļaudis, kas reiz sapratīs mūsdienu reālijas un atbrīvosies no rubļa un padomju zābaka nospieduma savā apziņā.