Aizvadīta Pūpolsvētdiena. Ar tradicionālo pūpolu pērienu: veselība iekšā, slimība ārā, vesels kā rutks, apaļš kā pūpols… Nu strauji tuvojas garas un siltas, ar nepacietību gaidītas Lieldienu brīvdienas ar olu krāsošanu un citām pavasarīgi jautrām izdarībām.

Bet pa to laiku tepat Eiropā, civilizētajā Eiropā svētku nedēļa iesākas, gaudojot sirēnām, skanot bērnu raudām, ievainoto un mirstošo kliedzieniem, liesmojot ugunsgrēkiem… Jau atkal – tā vietā, lai sakārtotu savu valsti, būvētu ceļus un skolas, nodrošinātu sociālo labklājību saviem pilsoņiem, agresors dienu no dienas šķiež prātam neaptveramus, miljoniem un miljardiem vērtus resursus, lai nestu nāvi nevainīgiem cilvēkiem, lai iznīcinātu dzīvību, radītu haosu, sabrukumu, drupas un gruvešus, lai sagrautu ne vien kaimiņu valsti, bet dzītu postā pats savu tautu.

Par to domājot un kristīgās Lieldienas gaidot, atmiņā ataust sarunas ar dažiem reliģioziem cilvēkiem (konfesiju nenorādīšu), kuri, vaicājot par situāciju Ukrainā, kļuvuši vai nu izvairīgi un nerunīgi, vai pat visai atklāti pauduši viedokli, ka spēks, kas sēj nāvi Ukrainas pilsētās, pārstāvot nevis ļaunumu un tumsu, bet tieši otrādi – kļuvis par vienīgo morāles un garīguma aizstāvi grēka un izvirtības pārņemtajā pasaulē.

Lūk, cik talantīgi mēdz būt iznīcības ideoloģijas nesēji! Viņus nebūt nemulsina acīm redzami fakti un ar elementāru loģiku izdarāmi secinājumi. Ikviens, kas sevi dēvē par piederīgu kādai no kristīgajām konfesijām un kurš centies kaut nedaudz izprast, kas īsti ir Dievs, gan jau būs nonācis pie secinājuma, ka Dievs ir gaišs un radošs, nevis graujošs un iznīcinošs spēks. Vai tad ne tieši tādēļ to sauc par Radītāju? Mūsdienu cilvēks ar savu augsti attīstīto prātu, līdzīgi antīkajiem filozofiem, varētu visai vienkārši nonākt pie slēdziena, ka šis Radītājs ir nevis mītiska būtne, kas slēpjas kaut kur mākoņos vai kosmosa izplatījumā, bet gan Radošais Princips, kas neredzami caurauž visu dzīvo un izpausto pasauli. Tas ir princips, kas dod augšanas impulsu, kas dod likumus, kuriem pakļaujoties, netveramā enerģija savērpjas un kļūst par matēriju. Tas ir princips, pateicoties kuram neredzamās enerģijas līnijas spēj pārvērsties krāšņās leduspuķēs uz loga rūts un pateicoties kuram, dabā viss ir tik krāšņi un harmoniski veidots. Tas ir avots, kas dod ikvienai dzīvai būtnei vēlmi augt, plaukt un vairoties. Jā, agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad šis radošais dzīvības impulss zaudē sākotnējo jaudu, un tad tā veidotais brīnums savīst, noveco, zaudē spēku, padodas haosa varai, līdz atgriežas sākotnējā nebūtībā. Tomēr ne uz ilgu laiku – jo tikpat neizbēgama kā sairums un destrukcija, ir tūliņ sekojošā atjaunotne. Augšāmcelšanās un dzīvība, kas beigu beigās svin uzvaru. Un katra nākamā atjaunotne ir labāka un pilnīgāka par iepriekšējo veidojumu. Ja tā nebūtu, tad nebūtu nedz attīstības, nedz evolūcijas, vai ne?

Diemžēl šis radošais princips – paradoksāli, bet vienlaikus – ir arī pasīvs. Tas vienkārši pastāv. Tāpat kā saules gaisma, kas vienlīdz spīd gan labiem, gan ļauniem, kā lietus, kas veldzē gan taisnos, gan netaisnos. Varbūt tieši te slēpjas atbilde uz izmisīgo jautājumu: kur gan ir Dievs, kāpēc viņš to visu pieļauj? Kāpēc pieļauj nevainīgu cilvēku un bērnu ciešanas un nāvi, kāpēc pieļauj netaisnības un izmisumu, kas valda ne vien kara pārņemtajās zemēs, bet it visur pasaulē? Varbūt tādēļ līdz šim visas pasaules lūgšanas par mieru ir palikušas nepiepildītas? Vai gan ne tāpēc pirmie kristieši ticības jēgu saskatīja ne jau šajā pasaulē, nešaubīgi ziedojot dzīvības savas pārliecības vārdā?

Iespējams, ka Lieldienu, nē, Augšāmcelšanās svētku īstā jēga meklējama tieši šai Atjaunotnē, ko mūsu senči kā jau dabas bērni lieliski izjuta un pauda pavasara saulgriežu svētku rituālos. Jāpadomā, vai šis kristīgo konfesiju svinētais, pie ebreju kalendāra pieskaņotais notikums savā simboliskajā nozīmē maz ir tādā pretrunā ar tautas tradīcijām, kā savulaik paši baznīctēvi bija iztēlojušies. Ne velti baznīca, kas senāk tik noraidoši izturējās pret “pagānu” svētkiem, beigu beigās šos pavasara simbolus ir pieņēmusi un ielaidusi savos “kambaros”, un pie altāriem ik gadus gulst groziņi ar olām un pūpolu saišķi.

Ja no šāda skata punkta mēs paraugāmies uz pasaulē notiekošo, mums, iespējams, radīsies apjausma, ka senajos evaņģēlijos aprakstītā notikuma atdzimšanas simbolika atkārtojas vēl un vēlreiz, tikai – citā dimensijā. Ļoti iespējams, ka mēs jau atkal, tāpat kā toreiz, esam liecinieki drūmajam izmisuma brīdim, kad šķiet – neprāts, tumsa un haoss neizbēgami svin triumfu. Jā, varbūt tā arī ir. Bet vēsture rāda, ka pēc šī baigā perioda atkal nāks Atjaunotne, kad gaisma uzvarēs, kad viss, kas sagrauts un iznīcināts, atkal atdzims, turklāt vēl augstākā pakāpē, sekojot mūžīgi augšupejošai esamības spirālei. Savukārt tumsas nesēji atgriezīsies tur, kur ir viņu īstā vieta.

Tā būs, jo tāds ir dabas likums!