Pavasaris šogad iesācies agri, un cilvēki steidz sakopt dārzus, parkus, savu mājvietu. Un, neskatoties uz to, ka daudzas nelaimes cilvēkiem un dzīvai dabai atnes ugunsgrēki, aizvien šajā laikā kāds uzskata, ka visērtākais sakopšanas veids ir vecās kūlas nodedzināšana. Kā vēsta mediji, tad kūlas ugunsgrēku sezona jau Latvijā un arī mūsu novadā ir atklāta – Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) ziņo, ka vienas diennakts laikā no 11. marta līdz 12. martam Latvijā jau dzēsti 16 kūlas ugunsgrēki! Kaut gan katru gadu par to rakstām, katru gadu VUGD plašsaziņas līdzekļos vēsta par traģiskām sekām, ko izraisījusi kūlas dedzināšana, aizvien vēl šie brīdinājumi un dažkārt arī pat izmisuma saucieni netiek sadzirdēti, aizvien vēl kāds turas pie savas pārliecības ”… tā mani senči darīja, un tā darīšu arī es”. Nelīdz arī sodi (naudas sods no 280 līdz 700 eiro), ko paredzējušas pašvaldības saistošajos noteikumos.

Bet lauksaimniekiem būtu jāatceras, ka par nodedzinātām platībām tiek samazināts Eiropas Savienības platībmaksājumu atbalsts, ko digitalizācijas laikmetā ir visai ērti kontrolēt…

Nereti redzam, ka dedzinātas tiek mitrās pļavas, upju un ezeru palieņu pļavas, jo uzskata, ka tur jau virs ūdens nekas slikts nevar notikt. Tomēr arī šādas vietas dabā ir apdzīvotas. Nereti aizbildināšanās, skaidrojums, kāpēc dedzina veco kūlu, līdzīgi kā antivakseriem, ir visai nepamatots. Vispirms jau dedzinātāji uzskata, ka tas esot pļavai labs mēslojums un jaunā zālīte ātrāk sadīgstot. Tad jājautā, ja nu reiz rudenī tā zāle nav nopļauta, ja tai izaugs cauri jaunā zāle, vecā sabirzīs un jaunajai kļūs par mēslojumu, vai tad pļava iegūs mazāk mēslojuma? Jāatzīst gan, ka pēc dedzināšanas pļava kļūs augu sugām nabagāka, jo sadeg augi, kuru saknes ir tuvu zemes virspusei. Vai tas – noplicināt augu daudzveidību – būtu mērķis, ko vēlamies panākt?

Kritiku neiztur arī apgalvojums, ka vecajā kūlā vairojas ērces. Ērču skaits, kas dedzinot aiziet bojā, ir neliels, salīdzinot ar citām pļavām, dārziem, mežiem un laukiem nepieciešamām kukaiņu sugām, kuras visas kopā jau veido iespaidīgāku daudzumu. Turklāt tieši kūlas ugunsgrēkā bojā aiziet viens no dabiskajiem ērču ienaidniekiem – pļavas zirneklīši. Un visbeidzot – tieši vecajā kūlā slēpjas arī lielāka dzīvā radība: te paslēptuves mēdz meklēt šī gada dzīvnieki – eži, te slēpjas zaķi, ligzdas vij putni, jo nemaz tik daudz šādu slēptuvju, apstrādāto lauku un tīrumu vidū šai dzīvai radībai nav. Visbeidzot, – kā liecina daudzu iepriekšējo gadu pieredze, tad nereti kūlas dedzinātāji zaudē kontroli un paši ar ugunsnelaimi nespēj tikt galā. Iededzies kūlas ugunsgrēks ir neprognozējams. Tādējādi ir nodegušas ēkas, aizdegušies meži un ir arī gadījumi, kad dzīvību zaudē paši dedzinātāji. Tā, piemēram, 2019. gadā kūlas ugunsgrēku dēļ Latvijā iznīcinātas 2900 ēkas vai būves. Ja nebūtu izsaukumu uz, varētu teikt, klajas vieglprātības un palaidnības izraisītām ugunsgrēkiem, taupīti tiktu arī ugunsdzēsēju spēki un līdzekļi, kas noderīgāki būtu citās ugunsnelaimēs, kas radušās citu, mazāk novēršamu apstākļu dēļ…

Kaut arī, spriežot pēc VUGD statistikas, pērnās kūlas dedzināšanas tradīcijas mazinās, 2019. gadā reģistrēti 2900 kūlas ugunsgrēki, 2020. gadā – 1411, 2023. gadā 752, tomēr izskausti tie nav. Dzīvojam ar cerību, ka nākamās paaudzes būs zinošākas, saprātīgākas savā attieksmē pret dzīvo radību pērnajā kūlā. Par to jārunā gan skolā, gan arī mājās. Tāpēc arī mēs aizvien cenšamies vecās, jau zināmas patiesības atgādināt vēl un vēlreiz. VUGD šogad atzīmē ugunsdzēsībai Latvijā 160. gadu jubileju, kam par godu VUGD aicina visus interesentus piedalīties fotokonkursā «Misija – glābt. Ugunsdzēsībai Latvijā 160». Cerams, arī tas dos savu artavu gan glābēju godināšanā, gan rosinās pilsoņus būt atbildīgiem ikvienā dzīves situācijā.