Svētki, kuru dēļ nu atkal piedzīvojām iespaidīgu skaitu brīvdienu, mums – skaitliski tik nelielai un Eiropas vētru plosītā vietā noliktai tautai – atgādina par teju vai neiespējamiem brīnumiem. Pirms 105 gadiem mūsu senči – šīs teritorijas jau pirms 4000 gadiem apdzīvojošo cilšu pēcteči –, sasaucot Satversmes sapulci, vienojās par pašnoteiktu valsts pārvaldi! Savukārt vēl viens, fantastu valodā runājot, teju neiespējamu notikumu portāls mums atvērās pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad, sabrūkot Krievijas impērijas pēctecei PSRS, atjaunojām savu valsti! Tieši pirms 35 gadiem – 1990. gada 4. maijā – Latvijas Tautas frontes iedvesmoti, toreizējā padomju sistēmas veidojuma – Augstākās padomes – deputātu vairākums nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, atjaunojot Latvijas Republikas tiesisko pēctecību.

Šķiet, to, ka esam piedzīvojuši un joprojām dzīvojam brīnumā – neatkarīgā, pilsoniskām brīvībām pārpilnā un mierīgām debesīm apjumtā zemē –, šodien ikvienam no mums vajadzētu novērtēt vairāk nekā jebkad. Kaut vai tāpēc, ka vai ik dienu, stundu un minūti varam būt liecinieki miljoniem, pat miljardiem citu cilvēku cīņai tikai par savu kailo dzīvību…

Lai cik arī ikdienā bieži te, Latvijā, nenāktos dzirdēt, cik mēs te neēduši, nedzēruši un vispār – spiesti dzīvot valstī, kur “viss slikti”, fakti liecina par ko pavisam citu. Šobrīd, atbilstoši ANO datiem, badu pasaulē cieš vismaz 800 miljoni cilvēku. Aptuveni tikpat esot to, kas pie pieticīgas ēdienreizes tiek ne biežāk kā 2–3 reizes nedēļā. Pasaulē joprojām vairāk nekā diviem miljardiem cilvēku tīrs ūdens nav pieejams ikdienā. Arī tas norādīts ANO ziņojumā. Tieši šobrīd pasaulē notiek vismaz 30 bruņoti konflikti jeb, skaidru valodu runājot, – karš!

Mums?… Vai tiešām šķiet, ka varam Dievam acīs spļaut?!…

Pasaule šodien pierāda, ka brīvība nav garantēta. Tā ir jāizcīna atkal un atkal, un atkal – gan ar vārdiem, gan darbiem, gan ar dārgāko – dzīvības cenu. Domāju, šobrīd nu atkal ir tas brīdis, kad ar katru ķermeņa šūnas mazāko daļiņu jāsajūt, ar katru saprāta dzirksti jāsaprot, ka esam… izredzēti, ka mūsu Brīvība, Neatkarība, mūsu Valsts un iespējas tajā – tas viss nav pašsaprotams! Un vēl – ka Brīvībai jau nepietiek tikai ar drosmi vai kādu tautas kopējā pacēluma vilni, kas nepieciešams, to iegūstot. Brīvībai vajag, lai mēs ik dienu, ik stundu un mirkli esam atbildīgi par to. Kaut vai… nesūkstoties par savu valsti, to neapmelojot, sargājot mūsu kopīgos lielos dārgumus – valodu, tautas dziesmas, zemi, mežu, jūru… Jā, arī sargājot savu prātu no sīkajiem pašmāju trampiņiem, putlera faniem, TikToka muldētājiem un citiem tukšu brīnumu solītājiem…

Brīvība nav tikai lēmums par valsti. Tā ir izvēle – būt labākiem. Būt drosmīgiem. Būt vienotiem. Brīvība ir izvēle, ko jāizdara katru dienu – ar to, kā runājam, kā strādājam, kā rūpējamies cits par citu un par šo zemi.

Un vēl – saka, ka Brīvība dzīvo tik ilgi, cik ilgi dzīva ir cilvēka griba būt patiesi brīviem. Lai svētkus par savu pagātni svinot, svinam savu apņēmību arī nākotnē – būt brīviem, atbildīgiem un lepniem par Latviju!