Nereti sabiedrisko organizāciju aktīvistu vidū nākas saskarties ar viedokli, ka, lai, piemēram, saņemtu finansējumu kādam pasākumam vai projektam, nepieciešams pārvarēt pārāk lielu birokrātisko slogu, it sevišķi pēc pasākuma rakstot garumgarās atskaites. No vienas puses skatoties – viss it kā pareizi, ir jābūt atskaitei, ka piešķirtie līdzekļi izmantoti paredzētajam, konkrētajam mērķim. Dažas sabiedriskās organizācijas pat atļāvušās teikt, ka birokrātijas dēļ savu aktīvo darbību vai vismaz projektu rakstīšanu pārtraukušas. Vērojot no malas, sliecos domāt, ka, iespējams, zināma daļa taisnības tajā tomēr ir. Man liels pārsteigums bija kādā Jāņu ielīgošanas pasākumā vienā no mūsu novada pagastiem. Kad teātris bija veiksmīgi nospēlēts, dejas nodejotas un dziesmas izdziedātas, ugunskurs iekurts un pašdarbniekiem svētku cienasta pīrāgs apēsts, kultūras darbiniece kautrīgi lūdza parakstīties sarakstā, ka tas pīrāgs tiešām ir apēsts… Labi, ka biju paspējusi norīt pēdējo kumosu, citādi, kas zina…  Es, protams, sapratu kultūras darbinieces neērto situāciju un no visas sirds jutu viņai līdz…  Nu kuram gan šāda atskaite vajadzīga?! Ja pīrāgi Jāņu dienas ieskandināšanas pasākuma paredzēti, vai tad nepietiktu, ja attiecīgo dokumentu par līdzekļu izlietojumu sastādītu kultūras darbinieki vai pasākuma organizētāji un paši arī to parakstītu? Kurš prasa tik muļķīgu dokumentu, kurš šo dokumentu lasīs un cik ilgi plauktā nelietderīgi patērēto papīru ar daudziem parakstiem glabās? Un tas notiek laikā, kad runājam par birokrātijas mazināšanu un līdzekļu taupīšanu!

Cits stāsts. 1. jūlija «Latvijas Avīzē» varēja izlasīt par kādu citu interesantu gadījumu – kādā novadā skolēniem, piesakoties vasaras darbam pašvaldībā,  lūdza iesniegt vienkāršotu dzīves gaitas aprakstu (CV) un motivācijas vēstuli. Piekrītu, ka skolēniem skolā ir jāmāca uzrakstīt gan CV, gan motivācijas vēstule, bet šajā situācijā tas rada pārdomas. Iedomājaties, situāciju: pašvaldībā skolēnam piedāvā no bruģīša starpām ravēt zāli. Kāda varētu būt motivācija? Darbs nav pārāk tīkams, bet tas ir jādara un par to arī maksā… Ko lai raksta motivācijā? … Vai to, kā man patīk ravēt zāli bruģīša starpās un to vien tik esmu nolēmusi darīt visu atlikušo dzīvi?!… Vai varbūt godīgāk: darbs nav tīkams, bet bruģītim ir jābūt tīram no nezālēm, un es to izravēšu, lai varētu nopelnīt? Diemžēl attiecīgā novada pārstāve skolēnu darba pieteikumus ar motivāciju nopelnīt vai gūt pieredzi, kā žurnālistiem pati izteikusies, esot noraidījusi. Un te nu iznāk, ka audzinām jauno paaudzi skatīties nevis uz paveiktajiem darbiem, bet gan vairāk prast pietiekami skaisti izteikties motivācijas vēstulē. Piekrītu tam, ka atsevišķās iestādēs, profesijās, amatos motivācijas vēstulei ir liela, pat izšķiroša nozīme, lai izvērtētu vislabāko pretendentu uz attiecīgo darba vietu, bet daudzviet tai nav nekādas nozīmes vai arī to neviens neprasa – ja cilvēks ir labs sava amata meistars, par viņu jau zina ne vien šajā, bet arī citos novados… Turklāt, kā zināms, darba roku mūsu valstī trūkst, tāpēc darba vietu nereti pat iespējams izvēlēties. Bet, kas attiecas uz savas naudiņas nopelnīšanu kādam konkrētam mērķim, vai tad tā ir slikta motivācija?!

Šie divi aprakstītie birokrātijas piemēri ir it kā sīkums, bet ikdienā līdzīgu piemēru varētu atrast vēl daudz, daudz vairāk. Ja runājam par birokrātijas izskaušanu, man šķiet, ka vispirms jāsāk tieši ar šiem sīkumiem, ar šīm prasībām, kas faktiski nevienam nav vajadzīgas, kā vien tiem, kuriem ļoti nepieciešams atskaitīties par to, ka viņi ļoti intensīvi strādā.