Ja jāvērtē, kas tad mūsu pusē ir šīs nedēļas karstasinīgākais notikums, tad bez liekas šaubīšanās un papildu balsojuma ir skaidrs, ka tā ir cīņa pret ieceri būvēt mūsu novadā vēl vienu vēja parku (pirmo, to, kas Pienavā, pēc 10 gadus ilgas stīvēšanās tūlīt, tūlīt slies augšā mūsu valsts uzņēmums «Latvenergo»). Tās priekšā nobāl gan Septiņu gulētāju dienā ielijušais lietus, gan vairāk nekā 1000 novadu bērnu darbošanās skolēnu Dziesmu un deju svētku pasākumos. Un ticams, ka arī nelielās kaislības, kas jaunievēlētajā Tukuma domē radās brīdī, kad kā viens no priekšsēdētāja vietniekiem bija jāievēl (bet ar pirmo piegājienu neievēlēja) vairākas desmitgades pašvaldības amatos Smārdes pusē rūdītais Imants Valers, lielākajai daļas novada iedzīvotāju palika nepamanītas. Bet te – interesentu pārpildīta Zemītes Tautas nama zāle, dažādu kontu tiešraidēs dūcoši sociālie tīkli un efektīgs fotoattēls ar svaigi naglotu zārku priekšplānā! Gribēdams garām nepalaidīsi.

Komentāros pirmās reakcijas visnotaļ atbalstošas – sak, malači, zemītnieki (arī irlavnieki, viesatnieki, zantenieki un tumenieki), – prot par savu taisnību, savu zemi pastāvēt! Tā tiem asinssūcējiem, visādiem tur naudas maisiem, kas tikai grib mūs apzagt un ainaviski ziedošo tēvzemi izpostīt, vajag – zārkā iekša un prom!… Un pat ja kāds ieminas kaut ko par karu, krieviju un enerģētisko brīvību, tas tūdaļ tiek apklusināts ar visai saprotamu un cilvēcīgu argumentu: ”Bet tu pats – tu gribētu, ka tev mājas priekšā šitais briesmonis teju 80 stāvu mājas augstumā slietos?!” Skaidrs, ka ne – nu kurš gan kaut ko tādu gribētu…

Un ja vēl ņem vērā to gana garo, jāsaka taisni un skaidri, apčakarēšanas pieredzīti, ko esam piedzīvojuši ar visādām oikām un citiem līdzīgiem brīnumiem, var saprast arī svārstīgāko pilsoņu iebildumus. Ar tiem, manuprāt, visnotaļ taisnīgi ir saistīti arī visi tie jautājumi, kas grib skaidru atbildi no valstisko lēmumu un maciņa turētājiem. Pirmkārt jau par ”lielo un kopējo bildi” jeb to, vai un cik tad mums tādus alternatīvās enerģijas ražošanas objektus vispār vajag? Vai nebūs tā, ka attīstītāji tik, kur un kā vien varēs, haotiski dēs visādus tur zaļenerģijparkus, bet mēs beigās sēdēsim tumsā ar izsistiem korķiem? Vai nebūsim tā atmežoti, apvējoti un saules paneļos iežņaugti, ka brīvas dabas pleķītim, lauksaimniecībai un pat lielajam dārgumam mežam vispār nebūs vietas?… Jā, uz šiem jautājumiem – par kaut kādu sistēmisku un pārdomātu rīcību valsts enerģētiskās sistēmas izveidē un noturībā – atbildes būtu gribējies saņemt ja ne pirms diviem, trim, pieciem, tad pirms gada jau nu noteikti…

Nē, nu nevar jau teikt, ka pa šiem 23 gadiem, kopš Latvijā atklāja Šķēles ģimenei piederošo un ar OIK dāsni stutēto vēja ģeneratoru parku, nekas uz labu nebūtu mainījies… OIK ir atcelts. Nupat atradušies advokāti, kas gatavi iestāties par šajā ”afērā” cietušo, tātad mūsu visu – OIK labumus nesaņēmošo, bet šo papildu maksājumu atdevušo Latvijas pilsoņu – tiesībām atgūt zaudēto. Ir radīta jauna, tieši par šiem – enerģētikas neatkarības un ilgtspējas – jautājumiem atbildīga ministrija. Jāatzīst, ir radīts arī tiešām labs mehānisms, kam tā kā reāli būtu jāieinteresē iedzīvotāji tieši vēja parku būvniecībā. Proti, pērn pieņemtie MK noteikumi paredz, ka pašvaldībām un iedzīvotājiem, kuri dzīvo vēja parka tuvumā, finansiālais labums būs 2500 eiro gadā bez pievienotās vērtības nodokļa par katru (arī nepilnu) vēja elektrostacijas nominālās jaudas megavatu (maksājums dalāms divās vienādās daļās – 50% iedzīvotājiem (ēku īpašniekiem) un 50% pašvaldībai). Un var jau parēķināt, cik tas ir, ja, kā stāsta attīstītāji, viena turbīna gadā saražo 7 megavatus elektroenerģijas… Taču ir arī piebilde – minimālais finansiālais labums gadā iedzīvotājam ir viena mēnešalga (šobrīd 700 eiro), bet maksimālais apmērs – trīs mēnešalgas. Turklāt šis labums netiks aplikts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Jā, un jāpiebilst, ka šo maksājumu jānodrošina vēja projektu attīstītājam no saviem līdzekļiem…

Redzot un dzirdot, kā jautājumi ”tiek apspriesti” publiskajās sanāksmēs, skaidrs, ka nekādi racionāli argumenti un vispār nekādi argumenti uzklausīti netiek – iedzīvotāji, kuru skatam, ausij vai ķermeņu šķidrumiem tieši tiek draudēts ar vējeņu šņākšanu, mirdzēšanu un vibrēšanu, šitos industriālos un uzticību nekādi neraisošos industriālos monstrus savā tuvumā negrib! Kā jau teikts iepriekš, viņus tiešām var saprast.

Bet tas, ko nekādi nesaprotu, ir apbrīnojamā iecietība, kas vairākās no šīm sanāksmēm demonstrēta pret skaidri redzamiem mūsu valstij naidīgu un krievijas interesēm atbilstošu viedokļu paudējiem-bļāvējiem un attiecīgā virzienā iedzīvotāju kūdītājiem. Tik skaidri redzami un pliki āķi vai, drīzāk jāsaka, agresīvā kaimiņa pekstiņi, bet vietējie – neko…