Pagājušās nedēļas izskaņu un šīs nedēļas sākumu ievada Meteņdiena. Taču Meteņu prieki nebūs vēl īsti beigušies, kad jau nākamās nedēļas beigās tiks svinēta svētā Valentīna diena. Un cik tad nu vairs tālu līdz Pavasara Saulgriežiem un Lieldienām. Tādējādi, kā saka, visa dzīve paiet vienos svētkos. Zinu, ka daudzi iebildīs un sāks diskutēt, kuri svētki svinami,...
Solidarizējoties ar savu datoru, kas patvaļīgi aizgājis atvaļinājumā, esmu atrāvusies no aizraujošā politiskā seriāla «Vēzi, kur tava kulīte?», kurā tiek vēstīts par jaunās valdības veidošanos Latvijā, un pievērsusies apolitiskai dzīvei. Tā kā mans rīts sākas ar radiomodinātāju, tad spiestā kārtā sekoju līdzi vienīgi sporta ziņām jeb patriotiskajai ziepenei «Porziņģa dzīve un darbi». Klejojot pa senākiem...
Draudzene iedeva izlasīt britu rakstnieka, 12 literāru prēmiju laureāta Džefa Daiera romānu «Džefs Venēcijā, nāve Varanasi». Patiesībā tie ir divi romāni. Pirmajā viņa smējusies, vēderu turēdama, otro es varot arī nelasīt – tur darbības tikpat kā nekādas. Ar mani notika otrādi: pirmo lasot, uz sevi pukojos, ka vispār lasu, toties otrajā – tajā, kur darbības...
Naudas nekad nepietiek, jo… “citiem ir vairāk”. Nauda kokos neaug. Nauda laimi nenes. Un tā tālāk, un tā – bez gala. Sarunās ar līdzcilvēkiem situācija ļoti bieži ir līdzīga: naudas sakarā daudzi viedokļi izskan kā noliegums. Nauda samaitā cilvēku. Naudas nav, tāpēc ir nepieklājīgi par to runāt. Un tas, ka nauda ir enerģija, nevarot būt taisnība,...
Ir pagājis laiks, kopš aprakstījām par kādas Zentenes ģimenes nedienām tāpēc, ka vienam no tās bērniem veselības problēmu dēļ nācās izbaudīt valsts veselības aprūpēs īstos ”jaukumus”.
Ja vaicā, kā būt un palikt veselam, ir dažas universālas lietas, ko jums ieteiks jebkurš medicīnas speciālists. Pirmkārt, tā ir atteikšanās no kaitīgiem ieradumiem – smēķēšanas, pārmērīgas iedzeršanas, nekontrolētas un neizvēlīgas ēšanas, mazkustīguma, stresa, tā vietā izvēloties alternatīvu – visās jomās pēc iespējas sabalansētāku dzīvesveidu. Otrkārt, kas ne mazāk svarīgi, jebkuru sūdzību gadījumā, kaut arī tās varbūt...
– Apčī! Apčī! Apčī! – baciļi lido pa gaisu ielās, veikalos, skolās, darbavietās, aptiekās. – Uz veselību! Uz veselību! – spējam tik nobubināt, neuzkrītoši virzoties nostāk. Gripa tuvojas, un mediķi jau ziņo par slimības skartajiem un gadījumiem, kad tā izrādījusies stiprāka par sasirgušo. Katrs izsargājas, kā prot – viens jau laikus sācis rūdīties aukstā...
Kad notiek kāds īpašs, svinīgs, nozīmīgs pasākums, parasti tajā ir bariņš aicināto viesu, no pašvaldības, nereti – arī no Saeimas vai ministrijas. It kā nekas slikts, tikai ar dažiem Saeimas deputātiem bēda tā, ka šie gandrīz nav apklusināmi, pat ja par konkrēto tēmu neko daudz nezina un risinājumu piedāvāt negrasās. Starpvēlēšanu laikā ar to visu...
kas sev par pārsteigumu un saimniekiem par apgrūtinājumu piedzima Dānijā, Odenses zoodārzā, un kādreiz – 2016. gada 15. janvārī – turpat tiks publiski preparēts. Augsi liels (tik, cik Tev ļaus) un būsi stiprs, tikai diemžēl lieks... Tev nebūs savam medniekam jāskatās acīs kā tai žirafei, ko pūļa acu priekšā nogalināja ar triecienpistoles šāvienu, preparēja un izbaroja Taviem sugas brāļiem....
Savdabīgs barikāžu laiks šonedēļ aizsākās Engures novadā – jau svētdienas, 10. janvāra, rītā pagasta iedzīvotājus pārsteidza jaunie vietējās ostas vaibsti – nakts laikā mākslīgi uzbērtais ceļš uz pussaliņu un uz mola uzbūvētajām attīrīšanas iekārtām aizbarikādēts ar betona paneļu krāvumiem vismaz divu metru augstumā un teju 20 metru platumā. Pirmdien revolucionāro notikumu vietā ieradās pašvaldības...
Ak, kā man šoreiz gribas… apsnigt! Tā – pavisam vienkārši. Uz brīdi pabūt mājas siltumā un klusumā. Baltu puteņa valsi pēkšņi sagribas tajā distancē starp mani un televizora ekrānu, kur gandrīz katrs runātājs smadzenes skalo. Viss, šķiet, notiek bez manas līdzdalības: par valdības vadītāja kandidatūru gādā Vējonis, par bēgļiem (kas nereti izrādās – nemaz nav bēgļi) lemj...
Lasot mūsu pašu laikraksta interneta portālā ar acīmredzamu aizrautību saklabinātos komentārus par gonkošanu Kandavā, no teju jau pavisam pamestiem atmiņu apcirkņiem izpeld TĀ sajūta... Tā pacilājošā kņudināšana pakrūtē, ko pusaudzības laikā spēja pamodināt dažādas ekstrēmas, brīžiem pat antisociālas izdarības – lēkšana ar gumiju, peldēšanās ar visām drēbēm neatļautās vietās, braukāšana ar auto pa grants...
“Kas dārzā, kas dārzā?/Bitīt’ rožu dārziņā,” – šo latviešu tautas rotaļdziesmu zina katrs bērndārznieks. ”Kas vārdā, kas vārdā?” – un dalībnieks, kas apļa vidū, sauc savu vārdiņu. Pēdējos gados visbiežāk sevi piesaka Sofija un Roberts. Ja paaugušies viņi iedomātu pārcelties uz dzīvi citur, abu vārdi neradītu izbrīnu ne angļu, ne vācu, ne franču, ne itāļu,...
Lai arī pirmā janvāra nedēļa mūs jau ierāvusi ikdienas steigā un darbu mutulī, laba vēlējumi jaunajā gadā izskan joprojām, un patiesībā tie ir arī īsti vietā, jo pareizticīgajiem gadumijas svētki vēl tikai priekšā, tāpat kā tiem, kas sagaida Austrumu Jauno gadu. Ja gribam kaut domās būt kopā un saistīti, varam izdzīvot visus šos svētkus...
Neskatoties uz ieilgušajiem vēderpriekiem un pēkšņi uznākušo īsto ziemu, dubultotās garās brīvdienas atstājušas vietu arī mazliet savādākai gada nogalei un jaunā gada iesākumam. Šķiet, bijis vairāk laika, lai satiktos ar tuviem un tāliem radiem, arī ar savu ģimeni un... pašam ar sevi. Secinājumi? Gan jau katram savi, taču tik daudz dziļu pārdomu pārņemtu ļaužu kā...
Rit pēdējās dienas vai pat stundas, līdz tiks nosaukts jaunā Ministru prezidenta vārds. Pašlaik vēl notiek tirgošanās. Un, kad premjerministrs būs zināms, tirgošanās turpināsies. Nu jau par ministru krēsliem. Kādu tad vēlamies mūsu valsts ekonomikas jautājumu virzītāju? Godīgu, gudru, tālredzīgu, spējīgu prognozēt notikumu attīstību... Atceros, kā savulaik oponenti ekspremjeru Valdi Dombrovski saukāja par grāmatvedi. Šķiet,...
Aiz loga – rēna migla, pielijuši koki, zaļa zāle… Grūti noticēt, ka Ziemsvētku priekšvakars. Lielveikalos – burzma. Darbavietās un domubiedru grupās – burziņi. Čab košie iesaiņojumu papīri, pildās maisiņi… Jā, ir! Ir tomēr pirmssvētku laiks. Vien tās sajūtas – divējādas. Dažam – pat trejādas. Citam – vispār, sazin’ kādas. Šoreiz gribējās tieši par tām: varbūt sarunās ar cilvēkiem izdodas...
Vienalga – rakstītās kamanās vai pelēcīgos vāģos, bet Ziemassvētki ir klāt. Šodien 6.48 ir iestājusies ziema, šai ziņai jātic uz vārda, jo nekāda apstiprinājuma dabā nevar ieraudzīt. Liekas, ka daba sākusi integrēties citās klimata joslās un šo savu stingro apņemšanos pierāda, pārspējot gaisa temperatūras rekordus. Šogad nav ne sniegpārslu danču, ne sudrabiņa mirdzināšanās koku zaros, bet...
”Nu, paklau, kā tu domā, kas tagad vislabāk iederētos valdības vadītāja krēslā?” tā abas ar kolēģi, viena otru pārtraukdamas, vaicājām kopā ar labrītu pāris dienu pēc Straujumas valdības krišanas. Tad kādu mirkli saminstinājušās, kā nokaunējušās atkal abas reizē šāvām ārā: ”Āboltiņu!” Nu, kā tā – mēs abas, kas jau kopš pēdējā Dombrovska valdības gada neesam...
Laiks pirms Ziemassvētkiem ir tas brīdis, kad uz vispārējā apdāvināšanās viļņa cilvēki ir atvērtāki arī labdarības akcijām. Forma, kādā tiek ziedots, gan atkarīga no katra gaumes un vēlmes iesaistīties procesos personīgi. Kādam ērtāka varbūt šķiet ziedojumu kastīte, kas iekārtojusies pie kases lielveikalā, citu uzrunā ziedojumu tālruņi, vēl kādu – pavisam konkrēti aicinājumi, piemēram, sarūpēt saldumu...
Kamēr aizkulisēs tiek izvēlēts politiskā teātra izrāžu vadītājs, dalītas lomas un skatuves priekškars nolaists, varam palūkot, kas notiek īstā teātrī. Šaipus priekškaram – publikas telpā. ”Tu pārausi kājas?” – pamanījusi mani teātra garderobē rosāmies ap kurpju maisiņu, vaicāja sena paziņa. ”Mūslaikos vien tie, kas no laukiem, tā dara,” – sekoja zinātājas paskaidrojums. Esmu pārliecināta, ka...
Iepriekšējā avīzē gari un plaši aprakstījām rakšanas darbus Jauntukumā. Uzrakstījām un secinājām, ka esam palikuši jaņos, jo pats galvenais jautājums – kā tad pilsētā jānotiek rakšanas darbiem un kad tiem īsti paredzēts gals – palika neatbildēts, tāpat kā tas, kas dzirdēts ne reizi vien – vai kārtība, kāda pilsētā noteikta, ir saistoša visiem un vienādā...
Dienas sarukušas, un nu jau tās, var teikt, ir visīsākās. Ja vien diena nav skaidra un saulaina, tad šķiet, ka iestājusies gluži vai polārā nakts un pie elektriskā apgaismojuma nākas pavadīt visu dienu. Gada visīsākās dienas cilvēki cenšas gaismot kā mācēdami – dedzina sveces, logos un dārzā saliek elektriskās spuldzītes un ledlampiņas, tā sakot, pašu...
